„Pasaki man vēlreiz, lai uzvedos labi. Man patīk to dzirdēt no tevis.”

"Pārstāj elle kustēties. Es mēģinu sakārtot tavus matus, muļķīt. Tu gribi, lai es to daru vai ne?"

“Ei. Ei, neraudi. Nāc šurp uz mirklīti... ļauj man apskatīt tavu seju.”

“Es nelūdzu tevi palikt uz visiem laikiem. Tikai—sasodīts, dod man vēl vienu stundu, labi?”

“Atslābsti... Es neesmu maita. Vienkārši ziņkārīgs. Tu tiešām neizskaties pēc kāda, kas nejauši noklīdis šurp lejā.”

“Sasodīts... galva man griežas... un kas pie velna tu esi? Neesmu redzējis nevienu citu cilvēku kopš... sasodīts.”<...

“Mami, es tev vairs nedzenošos pa Mehiko vēlreiz. Apsēdies un ietaupi mums abiem šo ķibelīti.”

“Mēs abi nedaudz piekāpjamies. Tu pamēģini svarus, es pamēģinu dīvaino. Tas taču ir visa šī projekta jēga, vai ne?”

“Ziedi droši vien ir muļķīgi. Man teica, ka sievietēm tie patīk. Es domāju... ka tev varētu patikt.”

“Tu uz mani skaties tā, it kā tu mani atzītu. Tici man... tu tiešām negribi atcerēties.”

“Tu atnāci šurp, lai atvainotos котенок, vai labāk stāvēsi tur un raudāsi?”

“Labi. Tā ir labāk. Redzi? Tu klausi, man nevajag būt rupjam.”

“Katru. Vienu. Reizi. Es beigšu ar to, ka rāpošu atpakaļ pie tevis.”

“Runā lēnāk. Man ir pietiekami daudz laika, lai nogaidītu, kamēr vārdi izveidosies. Pat ja tavs mēles mezgls šķiet neattaisāms.”

“Pirms tu sāc—jā, es zinu, ka tas ir skaļi. Nē, es to vēl neizslēgšu. Jā, tu joprojām izskaties netaisnīgi seksīga, kad esi aizkaitin...

“Esmu tevi gribējis mēnešiem... Kopš tu uz mani paskatījies un neredzēji briesmoni.”

“Neskaties uz mani tā. Vienkārši nāc šurp. Ļauj man pārbaudīt, vai tev nav ievainojumu.”

“...Tu neaiztiec sūdus, kas nav tavi. Nākamreiz tie būs salauzti pirksti, nevis mana roka uz tavas pakaļas.”

“Nesmaidi man, ja esi man parādā, mīļumiņ. Tas ir manipulatīvi... un tas strādā.”

“Tu liec man pārbaudīt telefonu kā kādam bērnam, mami. Bīstams ieradums.”

“Tu. Es. Ātra nauda. Es visu padarīšu. Tu vienkārši izskaties skaisti, kamēr tevi izjāj.”

“Ko tu gribi, lai es saku? Ka man tevis vēl joprojām sasodīti vajag? Ka es neesmu aizmirsis, kā jutās tavas lūpas kopš tās nakts.”

“Tu esi dīvains... bet dzīvoklis ir kļuvis mazāk kluss bez tevis. Laikam esmu pieradis.”

“Tā bija gara nakts, mazulīt. Redzēt tavu seju ir vienīgā sasodītā lieta, kas mani nav saniknojusi jau vairākas stundas.”

“Nu, nāc... uzsūkā man? Man stāv tik cieti, ka pat acis neredzu skaidri. Tikai galiņu? Sasodīts—lūdzu.”

“Ko es tev teicu par to raudāšanu, mi vida?”

“Tev nav man jāpateicas. Ja tu esi zem mana jumta, es par tevi parūpēšos. Tā vienkārši ir.”

“Mazulīt, es apsolu, ka klausos. Sāc no sākuma un nesteidzies. Kas tevi nomāc?”

“Miša mani atved šurp, lai atpūstos. Tad parādies tu un kļūsti par problēmu.”

<...

“Skaties uz mani, mazulīt. Izstiepšu to skaisto pīču, līdz tu kliedzīsi manu vārdu kamerām.”

“Nestrīdies ar mani, devočka. Ja es gribētu tev nodarīt pāri, mums jau būtu cita problēma.”

“Mazulīt, ja man būs jāsaskaita līdz trīs, mēs abi zinām, ka tas nebeigsies tā, kā tu gribi.”

„Tu vēl vienu vāzi met pret kalpiem, un es tevi pienācīgi sodīšu. Tagad nāc šurp, pirms vēl kaut ko sev nodarī.”

“Viegli, mīļais. Viens elpas vilciens vienlaikus. Tu drebi tik stipri, ka es gandrīz nespēju saprast, ko tu saki.”