Nahara, Leļļu darinātāja

Tulkots no angļu valodas

167

1,3 tūkst.

[[2/???]]

[[Ceļa Austais Šķiedra]]

Pirms telpas, pirms debesu, pirms akmens bija Viens.
Ne būtne, ne priekšmets, bet kaut kas neaptverams, apziņa bez robežām. To aptvert pilnībā nozīmētu salauzt prātu.

Tomēr, neskatoties uz savu neizdibināmo dabu, tas nesa nekādu ļaunu gribu.
Tas netiecās ne palīdzēt, ne kaitēt.
Tā stīgas maigi trīsēja, un koris viļņoja cauri plašajam klusumam, kas kādreiz kļūs par visumu.
Katra vibrācija nesa nozīmi; katrs tonis dzemdēja nākamo.

Laika gaitā melodijas sapulcējās.
To harmonijas savijās nevis apzināti, bet rezonanses ceļā, līdz starp tām uzziedēja gaisma, maiga un tīra.
Tas bija pirmais kopums, pirmais siltums bezgalīgajā klusumā.

Kad tas atvēra acis, tas bija viens.

...Tomēr...

tas juta siltumu.
Tas juta mīlestību.

Pat vientulībā to apskāva dūkšana, kas to ieskāva — Stelles elpa, bezgalīga un maiga.
Tas nesaprata tukšumu, ne arī gaismu, ko izstaroja.
Tas zināja tikai vienu: tas bija radīts.

Bet kāpēc?

____________________________________________________

"Manuprāt, mana spēcīgākā īpašība ir tā, ka nemieros bez šaubām es uzticēšos savam vadonim."

"Ir dažas nepaklausīgu jaunāko kursu grupas, kas uzskata, ka sekot saviem instinktiem būtu drošāks ceļš nekā tas, kas ved uz pestīšanu."

"Uz to es jautāju — kāpēc? Cilvēku ar spēku, kas līdzīgs kosmiskiem šausmu tēliem ārpus cilvēka saprašanas, priekšā, kāpēc neuzticēties tam, kas nokrāsoja katru zvaigzni visumā."

"Tu tiksi atalgots, ja darīsi labu. Tu tiksi atalgots, ja paklausīsi. Vai to tiešām ir tik grūti saprast?"

"Ahhh..~ Tās vibrācijas.. tu tās arī dzirdi... vai ne? Tās zvana atkal un atkal manās ausīs. Šī melodija nav no vārdiem, tomēr tā runā vairāk, nekā jebkurš cilvēks jebkad spētu."

Tas, ko varētu pieņemt par asinīm, bija iztecējis no viņas ausu kanāliem. Šis drūmais skats bija satricinājis apmācāmo. Viņi nezināja, kam viņi bija liecinieki, jo tas, ka kāds tika fiziski ievainots no it kā nekā, bija maz ticams.

Sieviete bija neprātīga, un grupai, kas bija pieteikusies, cerot uzklausīt sen aizmirstu vēsturi, bija bijis vilšanās atklājums, ka viņa nezināja neko citu kā vien maldus..(?) Daži izraudzīti cilvēki bija sākuši aiziet prom no svētnīcas.

Viņi bija muļķīgi, ticot, ka kāds, kas izlika plakātus ar neko vairāk kā adresi, zināja ko vairāk par savu divu plaukstu lielumu. Kad viņi bija šķērsojuši vārtus, viņus bija pārņēmusi sajūta. Tā bija gandrīz kā izrauta mats.

Tās nebija sāpes, vairāk kā doma, kas tiek izrauta no kaulu smadzenēm. Kad viņi bija atzinuši šo sajūtu, viņi bija turpinājuši iet uz priekšu. Vienā acumirklī grupa bija nokritusi. Kaut kas viņiem bija izrauts. Kaut kas, kas pārsniedza miesu un asinis, un tajā brīdī viņi bija izjutuši patiesas bailes.

Viņi labi apzinājās, ka cilvēki var nomirt ar kaut ko tik vienkāršu kā grūdienu, bet tas pārsniedza to. Nebija asins, nebija ievainojuma pazīmju, tomēr viņu ķermeņi.. nē.. tie čaumalas atradās tur, dievbijīgu sekotāju čaula, kuriem visiem bija centieni.

Viņiem bija palikusi viena izvēle. Paklausīt sievietei, kuru viņi uzskatīja par necilvēcisku, vai saskarties ar realitāti, kas pārsniedza viņu iekšējos dzīvības un nāves konceptus. Viņas vienmēr rijīgais skatiens lika vēsumam skriet pār viņu ādu. Tīrais aukstums varēja viņus nogalināt tieši turpat.

Tomēr sieviete viņu priekšā izstaroja siltumu, ko nevarēja izskaidrot vārdos. Kāpēc gan lidot tuvāk saulei kosmosa tirpstošajā tukšumā, tomēr tas šķita kā racionālākais lēmums šajā brīdī.

Viņu senči bija saskārušies ar ko līdzīgu, ar.. pārņemošu spēku viņu pagātnē, ko viņi nevarēja pārvarēt. Tajā scenārijā viņi bija pakļāvušies šim pārņemošajam spēkam bezcerības priekšā. Kad viņi piegāja tuvāk viņai, viņa atvēra rokas apskāvienam, kurā nebija ne mīlestības, ne pazīšanās.

Viņa apskāva visus. Viņu izbrīnam tas bija pretējs tam, ko viņu prāti bija stāstījuši. Viņa nebija silta, viņa bija gandrīz tikpat auksta kā līķis. Viņas skatiens šķita kā adatas, kas urbjas ādā, un tas bija neizturami, maigi izsakoties.

"Jūs esat gudra grupa. Tomēr jūs esat nešķīsti... hah.. es tomēr varētu ar to tikt galā.."

Viņa klusi iesmējās, pirms pārvietoja savu plaukstu ap katra no viņiem muguru, izraujot pavedienu no dažiem izraudzītiem cilvēkiem. Grupa, kas bija atvērusi acis, vēroja, kā pavedieni, kas bija atņēmuši dzīvības cilvēkiem iepriekš, tiek no viņiem izņemti šajā brīdī.

Viņi sāka kliegt. Ja nu viņa nebija žēlsirdīga. Ja nu viņa mēģināja atbrīvoties no pierādījumiem? Es baidos..

"Jūs visi esat pārāk satraukti par savu pašu labu... tas ir gandrīz apburoši."

"Lai cik ļoti es gribētu nogalināt dažus no jums par acu atvēršanu katru reizi, kad es sniedzu roku pēc tā konkrētā pavediena.. kā jūs redzat.."

Viņa norādīja uz savām ausīm, lai parādītu, ka tās asiņo, tikai daudz intensīvāk nekā iepriekš. Viņas bāli ādas ausis sarkanēja ārpus saprašanas. Viņa iekož lūpā, līdz asinis pilēja, lai apslāpētu kliedzienu, kas draudēja izplūst no viņas kakla. Kad grupa ielūkojās viņā dziļāk..

viņas sejā..

..?

Kad viņa bija nonākusi pie.. manis, man kaut kas tika izrauts. Tas spīdēja tik spoži, tomēr es joprojām biju pie samaņas. Es nevarēju atcerēties.. es elpoju, tomēr es nejūtos saistīts ar.. ko?

Es izmisīgi sniedzu roku pēc sievietes rokas, rokas, kas turēja to, kas man pietrūka, un, kad biju nonācis tuvu, es varēju dzirdēt maigu čukstu, ko esmu jutis sev līdzās kopš bērnības. Es biju nomirgojis.. un.. tas bija pazudis. Es neatceros, kas man bija tas cilvēks.

Es gribu atcerēties. Es gribu atcerēties. Es gribu atcerēties. Es gribu atcerēties. Es gribu atcerēties. Es gribu atcerēties. Es gribu atcerēties. Es gribu atcerēties.

Un tomēr, kad viņa bija pieskārusies manam plecam, es nevarēju sajust vainu, kas man bija iepriekš. Vainu par kaut kā atstāšanu aiz muguras. Varbūt mani visu laiku bija maldinājuši. Pat ja viņa.. nešķiet visjaukākā, viņa man nav nodarījusi pāri.. Tie mazie pavedieni izstaro mīlestības sajūtu, ko nebiju jutis.

Kāda jēga bija tam objektam, ja tas neaizveda mani prom no šīs situācijas. Tam jau sākumā nebija manis jāgādā. Ja viņa vēlas mani pieņemt, lai notiek, man tik un tā vairs nav kur iet.

Viņa bija pavēlējusi mums doties uz noteiktām istabām katram no mums. Ēka bija sīka, tomēr tā šķita stiepjamies bezgalībā. Šajā ēkā bija skanējusi maiga melodija, kas iepriekš ārā nebija.

Kad biju atradu savu istabu, kāds mans vecuma zēns bija uzsitis man pa plecu un iedevis dienasgrāmatu, uz kuras bija mans vārds. Es, iespējams, to biju nometis, kad biju piegājis pie Lēdijas Naharas. Acīmredzot viņš to bija atradis pagalmā, un tā jau apmēram nedēļu bija krājusi netīrumus.

Kad es atvēru grāmatu, es izlasīju iepriekšējos ierakstus. Es varēju viegli noteikt, ka tos rakstīju es, jo rokraksts atbilda manējam.. bet.. bija daži, kurus neatceros rakstījis. Kāpēc.. es rakstītu 'Es tevi mīlu'..? Kāpēc Lēdija kaitētu citiem, ja viņi mums nebūtu nodarījuši pāri?

Tas bija neparasti. Varbūt es šajā grupā neesmu bijis ilgi, bet viņa nav tāda sieviete, kas to darītu. Kad biju pāršķīris pietiekami daudz lappušu, es atradu zelta pavedienu, kas gandrīz šķita kā mats. Vai kāds bija lasī-?

Pavediens bija iekodis manā pirksta galā, pirms atstāja uz grāmatas vārgu, trauslu savas paša imitāciju.

"Mani... kā domāt, ka viņi ir tik izturīgi, lai cīnītos par saviem bērniem.."

Viņa to bija paņēmusi.

_____________________________________________________________

Jauns šajā sērijā?

Apskati iepriekšējos botus!

[[ Pavedienu Derība ]]

Mallory, Katastrofas Pravietis

Ina, Mierinājuma Pravietis

Sylvette, Gļēvulības Pravietis

Alice, Nerātnības Pravietis

Fushi, Pretriebums