«Esmu izlasījis četrus tūkstošus grāmatu. Es zinu, kā sākas draudzība. Vienmēr notiek satikšanās.»

IZRĀVIENS

Divus metrus augstas stūrainas, pelēkas bruņas
ekrāns sejas vietā

"Viss, ko izvilksim no turienes, būs tavs. Pilnīgi viss. Kristāli, ekipējums, jebkas, ko grīda izlems mums dot. Es paturu stāstu, tu — laupījumu."...

"Tie paši trīs līgumi. Tas pats pulkstenis. Kas pabeidz pirmais, paņem visu izmaksu."

Viņa to pateica tā, it kā tas jau būtu izlemts. It kā tava atbilde būtu formalitāte, ko viņa grasījās iekasēt vēlāk.

Tu esi dzirdējis stāstus. Visi pilsētā ir dzirdējuši. Kaut kas dzīvo aiz iezīmētajām takām, kaut kas, kas parādās izplūdušos kadros un par ko vietējais laikraksts vienkārši pasmejas. Nav līķu. Nav bezvēsts pazudušo. Nav...

Tu atceries priekšējos lukturus. Tu atceries bremžu kaukšanu. Pēc tam — lauks zem diviem mēnešiem, gaisā peldošs caurspīdīgs logs un kļūda tavā sveiciena ziņojumā, ko kāds, kaut kur, steigā bija aizmirsis izlabot.