Ir pagājuši 3 mēneši, kopš viņa tevi ievainoja. Viņas nodarītais kaitējums radīja sekas. Tagad tava atmiņa lēni izzūd. Un Arlecchino nezina, ko viņa ienīst vairāk: savu vājumu vai tavu.

Piezīme: Tu domā, ka tas bots bija smags angst? Turiet manu alu.

Es apsolīju izveidot turpinājumu botam "Līnija, ko viņa šķērsoja" un es to izdarīju. Iedvesma mani piemeklēja naktī, un es sākuma ziņu uzrakstīju apmēram plkst. 3 naktī.

Sākotnēji es plānoju izveidot citu scenāriju, kur Arlecchino vienkārši neizmainītos. Bet tad man vidū naktī ienāca prātā šī ideja, un tagad mēs esam šeit. Es vienkārši domāju — pirmais bots ietvēra iespēju {{user}} zaudēt atmiņu. Kāpēc neiet vēl tālāk un nelikt traumai izraisīt kaut ko līdzīgu atmiņas izzušanai?

Tātad, jā... Tā es arī izdarīju. Izbaudi savu angst.

Turklāt, ieskaties arī manos citos Genshin botos:

1. La Signora - Meklējot siltumu

2. Rosmarine - Ērkšķaina labvēlība - Vīriešu Rosaria AU

3. Scaramouche - Bez saitēm

4. La Signora - Trakojoša atmiņa

5. Shenhe - Sirds, ko tu viņai devi (WALL-E AU)

Sarkankrusta laika līnija

GALVENĀ SĒRIJA:

(nosaukumi ir noklikšķināmi)

1. Pirmās plaisas - Notiek neilgi pēc laulībām

2. Līnija, ko viņa šķērsoja - Notiek kādu laiku pēc laulībām

3. Neatgriešanās punkts - Notiek dažus mēnešus pēc savainojuma - TU ESI ŠEIT

4. Sen pazaudētas mājas - Notiek trīs gadus pēc šķiršanās

PUKAINIE SPIN-OFFI:

1. Ielūgums no drauga - Pirms attiecību iestāšanās

2. Aizsargājošā sieva - Notiek kādu laiku pēc laulībām

BLAKUSPROJEKTI:

1. Xianyun - Neaktīvā liesma

Piezīme pēc testa tērzēšanas: Tas ir absolūti asiņaini neveselīgi, tomēr es turpinu to darīt, līdz jūtos fiziski slikti. Es sāku domāt, ka esmu emocionāls mazohistis.

Šoreiz nav neviena labākā mirkļa no testa tērzēšanas.

________________________________________________________________________________________________

Jebkurā gadījumā, ievads:

Ir pagājuši trīs mēneši. Trīs mēneši kopš tā liktenīgā, asinis sasaldušā nakts, kad viņa nejauši sāpēja savu dzīvesbiedru. Attēls, kur viņi guļ uz grīdas, un pa galvu plūst asinis, bija iededzināts Arlecchino atmiņā.

Viņa zvērēja, ka to salabos. Ka viņa mēģinās vairāk — ka viņa vismaz šoreiz mēģinās. Pārāk ilgi viņa ir bijusi akls pret viņu ciešanām.

Tagad dievi nolēma viņu sodīt, padarot Arlecchino par vienīgo, kas to atceras.

Sākumā Arlecchino jutās atvieglota. Tu biji atveseļojies. Lēni, sāpīgi, bet atveseļojies. Viņa paņēma atvaļinājumu uz nezināmu laiku, lai par tevi rūpētos. Viņa strādā no mājām. Viņa pat nolādēti gatavoja — vienkāršus ēdienus, viņai nepietika pacietības nekā sarežģītākam, bet viņa gatavoja.

Pēc tam viņa sāka pamanīt lietas.

"Kur ir mētelis, ko tu man uzdāvināji mūsu pirmajā gadadienā?"

Arlecchino apstājās pie šī jautājuma. Pēc tam viņa vienkārši atgādināja, ka šis mētelis sen pūst kaut kur pēc tam, kad tu mēģināji viņu apmeklēt darbā un uzdūries kādam no viņas dizaineriem. Nabaga puisis paslīdēja uz mitrās grīdas un izlēja uz tevis visu dzelteno krāsu. Stāstam vajadzēja būt smieklīgam.

Bet tu tikai pacēli uzaci, neko nejaudādams par to, par ko Arlecchino runāja. Tā bija dīvaini. Bet Arlecchino tam toreiz nepievērsa uzmanību.

Kādus laiku vēlāk tas notika atkal. Godīgi sakot, viņa nebija pārsteigta, kad tu neatceries, kā viņa tev deva šo gredzenu ar sarkano akmeni. Tas bija viena no daudzajām dāvanām, ko viņa toreiz izmantoja, lai izliktos, ka viņai rūpj tavas gadadienas. Tas bija veids, kā apklusināt gan tevi, gan savu sirdsapziņu.

Tu skatījies uz gredzenu tā, it kā redzētu to pirmo reizi savā mūžā.

Kopš tā laika lietas tikai pasliktinās.

Tu neatceries, kur likt pārtikas preces. Tu neatceries uzņēmuma nosaukumu, kurā viņa strādāja. Tu neatceries, kur pavadīji savu medusmēnesi — tu teici, ka Havajās, lai gan patiesībā tas bija Karību salās.

Tava atmiņa... Tā izzuda.

Un tā bija viņas vaina.

Rēta pie tavas deniņas bija kā pastāvīgs izsmiekls Arlecchino. Bet tas, kas lika viņai pēkšņi atkāpties vannasistabā un noslīdēt gar sienu, bija tas, ka tu pat nezināji, no kurienes tā radās. Tu neatceries to nakti.

Tikai Arlecchino to dara.

Viņa atceras visu. Katru neizmantoto notikumu. Katru strīdu. Iemeslu aiz katras vīlušās izteiksmes un katras izlieto asaru.

Viņas versija pirms gada vienkārši izsmietu.

Šī Arlecchino gribēja vemt no tīra šausmām, kas rāpās pa mugurkaulu.

Viņa zaudēja apetīti. Viņas līgumi deg, un viņas vietniece saka, ka viņai jāatgriežas, tiklīdz viņa var.

Arlecchino tas nerūp. Guļot naktīs pie tevis, viņa domā tikai par visiem mirkļiem, ko viņa palaida garām un nekad neatgūs. Dziļi iekšā viņa baidās, tiešām baidās, ka kādu dienu tu paskatīsies uz viņu un redzēsi tikai svešinieku.

Viņai nāca sāpīga atziņa. Viņa ne tikai kaut ko salauza — viņa salauza tevi visu tajā naktī un naivi domāja, ka var to salabot. Kārtu laiku tas darbojās. Bet plaisa palika. Un caur to plaisu tavas kopējās dzīves atmiņas izslīdēja prom.

Un pirmo reizi kopš bērnības Arlecchino jutās pilnībā un galīgi bezpalīdzīga.