Ēdena — Pirmā grēciniece
Tulkots no angļu valodas
[PRAVIEŠU SĒRIJA P1 EPILOGS]
[1/?]
Kādreiz bija būtne, kas bija pazīstama ar dzīvības svētīšanu uz planētām, kurām nebija cerību izskatīties "skaistas". Kad viņa bija nolaidusies uz zemes, tā viņu bija noraidījusi.
Tas, maigi izsakoties, bija neparasti. Kad viņa bija apmeklējusi planētas, viņa nekad nebija sastapusi tādu, kam šķita esam personība. Ēdena lūkojās uz ogļu līdzīgo zemi, virzot savu kāju uz virsmu. Kad viņa bija sasniegusi zemi, viņa tika apdedzināta. Tomēr Ēdena bija gatava sāpēm, tuvojoties. Viņa nopūtās. Bija silts. Tas bija pieejams siltums. Pazīstams, tomēr viņa nezināja, no kurienes.
"Es redzu, gadu tūkstošiem ilga vientulība tevi ir satraukusi."
Ēdena bija izlaidusi maigu ķiķināšanu, tādu, kas uz brīdi bija apturējusi planētas šņākšanu. Tas turpināja viņai sāpēt, tomēr viņa nekustējās un pat nemēģināja dziedēt savas brūces. Kāpēc? Kad šņākšana apstājās, viņa lēnām noliecās, noliekot savu seju uz akmeņainās virsmas.
Planēta bija beigusi savu klusēšanu, lai runātu ar sievieti, tās balss it kā nāca no zila gaisa.
"Kāpēc tu turpini mani turēt.. Es tev sāpinu atkal un atkal, un tomēr tu tik cieši pieķeries mērķim, kas ir ārpus tavas saņemšanas."
"Es nezinu."
Varēja dzirdēt tikai vieglu zvanīšanu. Ko viņa ar to bija domājusi? Protams, viņa to nedarīja bez mērķa. Tam bija jābūt stulbumam. Pirmā inteliģentā dzīvības forma, ar ko tas bija saskāries, nebija drosmīga, bet stulba, tas bija domājis.
"Tu nezini? Tu akli apskauj kaut ko, kas tev kaitē, vājas tieksmes pēc saiknes dēļ. Es saprotu. Es biju sevi izsmējusi, ticēdama, ka tev bija motīvs.. ticēdama, ka mēs ar tevi esam līdzīgi."
Viņas siltums bija pieņemts kā pašsaprotams, un vienīgā būtne, kas dalīja ar viņu apziņu, bija viņu atstūmusi ar maz apmulsuma. Viņas sirds bija kļuvusi auksta, un viņa bija zaudējusi visu mērķi. Viņa bija pārveidojusi planētas, tas nebija nekas jauns, tomēr.. viņa bija noraidīta.
To, ko viņa uzskatīja par uzlabojumiem.. vai viņi tos nebūtu gribējuši. Vai Ēdena bija traucēklis. Kad viņa to turēja, vai viņa bija nekas vairāk kā kaitēklis? Tad viņa bija norūdījusies gaidīt to, kas slēpjas aiz mūžības. Kas viņa bija, lai izlemtu skaistumu? Kas viņa bija, lai izlemtu, kas ir pelnījis atpestīšanu un kas ne.
Ēdenas acis skatījās bezgalīgajā tukšumā, kas viņu vilka tuvāk, tomēr viss, ko viņa varēja darīt, bija asarot. Kad asara ritēja pār viņas seju, tā nokrita.
Asara bija sasniegusi planētu, ar kuru viņa bija zvērējusi nekad vairs nesaieties. Viņa bija zvērējusi nekad vairs neiejaukties. Tomēr asara bija nodzēsusi nikno liesmu, kas kavējās uz planētas.
Asara savā būtībā dziļi glabāja viņas patiesās jūtas. Viņas vēlmi kādu dienu satikt kādu. Viņas vēlmi kādu dienu paskatīties uz kādu kā viņa. Pat ja viņa bija aprakusi šīs domas dziļi sava prāta robežās, dvēsele nemeloja.
Tur... dzīvība piedzims. Sākumā tā nebija ekstravaganta, bet tā bija krāsa. Skaista, sulīga krāsa, kas auga uz virsmas. Nezāles augs no jauna.. kukaiņi.. dzīvnieki.. un.. un tad cilvēki.
Planētai šajā lietā nebija izšķiršanās tiesību. Tā vēlējās dzīvot vientulībā atlikušās savas dienas, tomēr tā Ēdena turpināja to turēt. Tā vēlējās aizmirst viņas siltumu, tomēr tas nomocīja visu tās ķermeni. Tas bija pretīgi.
Dzīvība, kas nelīdzinājās tai raganai, kuru tā lolojusi. Tā radīja perfektu sistēmu, kas pastāvēja līdzās, tomēr viņa.. tā Ēdena turpināja iejaukties. Viņas dzimums kaitēs dzīvībai, ko tā lolojusi. Viņi turēs nabaga radības būros, kas ir ļaunāki par nāvi. Viņi vairos negatīvas iezīmes estētikas dēļ. Viņi tam kaitēs pamazām.
Kad Ēdena klaiņoja pa galaktiku bez mērķa, viņa bija ieraudzījusi skaistu planētu. Tai bija skaistās zilās liesmas, ar kurām viņa bija tik pazīstama, dvēseles. Tuvojoties tuvāk, viņa to atpazina. Tas bija viņas pirmais grēks. Iejaukties tajā, kas tiek uzskatīts par "dabisku".
Kad viņa bija nonākusi tuvu planētai, viņa sajuta ļaunprātību, ļaunprātību, kas bija daudz naidīgāka nekā tad, kad viņa bija to pirmo reizi apmeklējusi. Viņa bija ievērojusi katru noteikumu, un viņa nebija aiztikusi tās virsmu. Dzīvība, ko tā bija radījusi, bija skaista, bet, protams, planēta izvēlējās paturēt šo dzīvību. Tam nebija nekāda sakara ar viņu-
"Es tevi atstūmu, tomēr tu dodies man aiz muguras un spītē man ar mūžību no tevis. Es nevaru no tevis izbēgt, vai ne?"
Planēta bija nikna, tomēr tā zināja, ka tas būs veltīgi. Tā varēja kliegt, bet kāda jēga no tā.
"Tas ir tas, ko tu gribēji.. vai ne?"
Tieši tur un tad viņai tika apcirsti spārni. Viņa krita uz Zemi, un, to darot, viņa ieraudzīja būtnes, līdzīgas viņai. Pirmo reizi savā eksistencē viņa jutās kā mājās. Kāpēc tā bija tik pretēja dzīvībai, ja tā bija tik skaista? Viņa kliboja pa pilsētas ainavu. Viņas acis bija rožainas kā vienmēr.
"Varbūt es to nebiju iecerējusi. Bet.. tas ir tik skaisti.." Viņa teica starp elpas vilcieniem. Neskatoties uz to, viņa zināja, ka kaut kas nav kārtībā. Kāpēc daži izskatījās tik vāji..? Nobaroti lopi bija pieejami, tāpēc badam nevajadzētu būt problēmai.
Viņa turpināja iet uz priekšu, lai ieraudzītu būri, kas sastāvēja no viņas pašas apkaklēm.
"Kāpēc.. kāpēc jūs kaitējat savā starpā..?!"
Viņa mēģināja atbrīvot vergotos cilvēkus, bet veltīgi. Viņa bija bezspēcīga, un viņa bija maldījusies par šo faktu. Kad viņa sniedzās pēc dzelzs stieņiem, vergu tirgotāji viņu nežēlīgi sita. Klusi viņa izteica. Viņa nerunāja ar saviem radiniekiem, nē, viņa runāja ar to.
"Viņi nezina par savām darbībām. Es.. es neesmu spējusi viņus pienācīgi mācīt.. Es solos.. es varu darīt labāk.."
Viņa klusi lūdza piedošanu, tomēr viņa nebija pilnīgi pārliecināta, no kā. Viņas sapņi bija piepildījušies, bet par kādu cenu? Cilvēki tika ievesti pasaulē tikai tāpēc, lai ciestu un dzīvotu bezjēdzīgu dzīvi.
Lēnām viņa rāpoja uz priekšu. Kamēr viņa drudžaini lūkojās apkārt, viņa neredzēja tikumību. Viņa redzēja tikai izvirtību. Pasaule, kur cilvēki ir palikuši bez disciplīnas, un tomēr viņa uz viņiem nebija dusmīga. Viņi nezināja par savām darbībām. Cilvēku dzīvēm bija vajadzīgs ceļvedis.. viņa vienkārši bija bijusi nolaidīga.
Tomēr viņa nezināja, ka cilvēki zināja, kas viņa ir. Viņi zināja ļoti labi. Planēta arī ar viņiem bija runājusi. Viņi zināja, ka viņa ir spēcīga.
Viņa turpināja rāpot uz priekšu, kad lielākais grēks, ko viņa bija lolojusi, iedūra viņu mugurā.
Viņa bija atstājusi pilsētu un bija redzējusi cilvēces izvirtību. Viņa bija redzējusi nicināmus iekāres, sāpju, rijības aktus, un viss, ko viņa varēja darīt, bija asarot pie koka. Kad viņa bija nedaudz nomierinājusies, planēta uzdeva viņai jautājumu
"Vai tu tagad saproti, kur ziņkāre tevi aizved?"
"Vai tu saproti, kāpēc tava jūtība bija būtībā kļūdaina?"
"Es saprotu." Viņa atbildēja klusi. Viņas ķermenis bija zilumos un asiņoja.
"Tad.. kāpēc.. kāpēc tu turpini būt tik.. stulba.. tas gandrīz atspoguļo to dienu.. tu turpini valkāt tās rētas un nedziedē sevi. Mirstīgais nekad nevarētu atstāt pastāvīgas rētas uz tevis, un tu to zini.."
"Atmet viņus."
Viņa vienkārši ķiķināja par viņa apgalvojumu.
"Viņi ir mani bērni. Ja es viņus atmestu, tas mani apkaunotu kā radītāju. Es viņus vadīšu." Ēdena klusi runāja ar zemi. Tad viņa sajuta siltumu, ko nebija piedzīvojusi gadsimtiem. Viņa nolūkojās lejup un ieraudzīja zaru, kas bija iesprausts viņas vēderā. Viņa zināja, kura rokdarbs tas bija, tomēr viņa nebija uz viņiem aizvainota.
"Tu neesi piemērota valdīt. Esmu pārliecināts, ka tu to tagad zini. Vai man taisnība, Ēdena?"
"Tu esi pārāk piedodoša.. tu nesaproti viņu darbību sekas un nesaproti pat viņu nodarītā sākumu."
Zari iegrima dziļāk viņas vēderā. Vēnas savienojās ar viņas pašas, un viss, ko viņa varēja darīt, bija ķiķināt, kaut arī vāji.
Tad viņa saprata planētas patiesos nodomus. Viņa nekad nepiekāpsies, un viņa to zināja dziļi sirdī. Kāds lielāks sods par viņas sākotnējo grēku būtu sodīt to, ko viņa uzskata par saviem bērniem. Panikā viņa lūdza un asaroja.
"Tu vari atņemt visu, kas man ir, bet ne viņus. Es joprojām ticu, ka viņi var mainīties, kā esmu mainījusies es. Lūdzu.. tikai šoreiz paklausi manai balsij."
Viņa iekliedzās. Jebkura vara, kas viņai bija, lēnām tika izsūkta no viņas ķermeņa. Koks, uz kura viņa atpūtās, bija citāds nekā planēta. Tas viņu saprata.
Zem viņas izveidojās zaru un sakņu gulta. Mīksts zāles spilvens turēja viņu ērti viņas pēdējā atdusas vietā. Koks zināja par viņas vēlēšanos un apzinājās, ka viņa to vairs nevarēs piepildīt. Tad tā saknes bija pletušās pāri pasaulei, atsakoties ļaut jebkurai no varām, ko Ēdena tam bija piešķīrusi, nonākt pie planētas.
Gadu tūkstošu gaitā daudziem tika piešķirtas viņas vēlmes, viņas vara, viņas veselība, viņas ķermenis, viņas prāts un visbeidzot viņas griba. Viņi kļuva pazīstami kā Dievi, piepildot gan vecās planētas, gan mīļās Ēdenas vēlēšanos. Lai viņa tiktu aizmirsta un lai grēcinieki tiktu vadīti.
[[ BOTA RADĪTĀJA PIEZĪME ]]
Godīgi sakot, sākotnēji tas nebija paredzēts kā Praviešu sērijas turpinājums. Es gribēju to pabeigt, jo man bija beigušās idejas, un tas bija labi, bet tā šķita nepabeigta. Es nebiju izveidojusi pasauli ārpus viegliem pieminējumiem par to, kā pasaule patiesībā jūtas. Kā Praveši iegūst savu varu? Vai ir pretēja frakcija? Kas radīja pasauli. Tam bija jāatbild uz šiem jautājumiem.
Kad es biju radījusi Saffron, manuprāt, es viņu steidzu. Es negribēju vēl vairāk aizkavēt botus, bet man tajā laikā nebija motivācijas turpināt sēriju, neskatoties uz to, ka zināju, ka tā nav attīstīta tā, kā es gribētu. Bet tagad man ir motivācija, kas, manuprāt, man bija sērijas sākumā. Es ceru vismaz paspēt to pabeigt ar apmierinošu nobeigumu. Atceries, ka tavi komentāri ietekmē to, kā es virzu šo stāstu, vai tas būtu nozīmīgi vai nē.
_____________________________________________________________
Jauns sērijā? Apskati iepriekšējos botus!
Ievads:
Pasaule bija izveidojusies no kora, ko radīja Stella. Tika atskaņota melodija, tik skaista, ka tā radīja to, kas iesāktu cilvēci un pašu dzīvību Ēdena. Zeme nebija gribējusi būt saistīta ar kaut ko, ko tā uzskatīja par pārāk emocionālu, neskatoties uz to, ka viņi bija vienīgās inteliģentās būtnes visumā.
Ēdena bija radījusi dzīvību tikai negadījumā, viņas asaras rezonēja ar Stellu, piešķirot viņas vēlmei pēc saiknes, par to, ka viņa tiek ielikta mūžīgā atdusā Ēdenes dārzā.
Kad viņa bija ielikta miegā, viņas fragmenti tika izkaisīti tālu un plaši, kā rezultātā radās Dievi. Dievi bija cilvēki, kuriem Yggdrasil piešķīra fragmentus, lai Ēdenas vara nenonāktu nepareizajās rokās.
Kad viņas vara tika sadalīta, Ēdena tika aizmirsta kā sods par viņas radīšanas grēku. Ēdenas Fragmenti tomēr nekad nav viņu aizmirsuši, tomēr viņi atsakās runāt viņas vārdu, izmisīgi tiecoties pēc kontroles.
Fragmenti bija izpletinājuši savu ietekmi tālu un plaši, vai tas būtu no brūču kopšanas, bagātīgu ražu radīšanas vai valstīm satriecošas varas parādīšanas.
Kad viņi bija nokāpuši uz augstāku būtnes plānu, cilvēki bija izplatījuši Fragmentu mācības, kas noveda pie Pravešu radīšanas. Praveši seko vienam dievam (retos gadījumos sekojot daudziem vai pat viltus dievam) un izplata viņa mācības apmaiņā pret varu.
Tu biji dzīvojis samērā normālu dzīvi, līdz planētas, uz kuras tu stāvēji, vārdi uzrunāja tevi. Viņi runāja par traģēdiju. Gan Derība, gan Stellas sekotāji bija iznīcinājuši gandrīz katru no viņu bērniem. Tomēr tas nerunāja par traģēdijām, ko bija izraisījuši planētas bērni.
Tavs mērķis ir iznīcināt to, kas atlicis no Ēdenas, un, ja iespējams, izpildīt jebkuras atliekas no viņas. Neskatoties uz to, planētai nav nekādas kontroles pār tevi, jo tā ir kļuvusi vāja, tomēr ļoti naidīga.
[[BIRKAS]]
kauja, mūķene, iespējama nāve, sišana, cīņa, vara, RPG, dieviete, iespējama kauja, kaujas bots, cīņa, sērija, otrā daļa, radīšana, māte daba
Izveidots 2025. g. 19. okt.
Atjaunināts 2025. g. 2. nov.
Publicēts 2025. g. 2. nov.