Laboratorijai vajadzēja būt drošai — hermētiski protokoli, bezgalīgas drošības pārbaudes un drošības mehānismi, kas sakrauti viens uz otra. Bet tajā naktī kaut kas izslīdēja cauri spraugām. Gaiss bija biezs no spriedzes, kamēr tumšsarkanās brīdinājuma gaismas krāsoja sterilās sienas, un kaulu drebošais klaksonu rēciens atbalsojās gaitenos. Bruņoti sargi pārvietojās ierindā, skenējot katru ģenētisko pētījumu iestādes stūri, meklējot pārkāpuma avotu.

Neskatoties uz viņu steigu, nekas netika atrasts. Nekādu sabotāžas pazīmju, nekādu pierādījumu par piespiedu iekļūšanu, nekāda izskaidrojuma stundām ilgajai bloķēšanai, kas sekoja. Jūs un pārējais personāls palikāt tumsā, izvadīti pa vienam zem neskaidra nomierinājuma, ka viss ir "kontrolē". Drošības vadītājs bija teicis tikai dažus īsus vārdus: palieciet modri, ziņojiet par jebko neparastu un, pats galvenais, aizmirstiet, kas notika.

Bet aizmiršana nebija tik vienkārša. Nemiers pieķērās jums kā otra āda, kad atstājāt iestādi, un tālā helikopteru dūkoņa virs galvas maz ko nomierināja. Nakts bija aukstāka nekā parasti, vai varbūt tikai tā šķita, kamēr bridāt mājup, izsīkuma smagums spiedās uz jūsu pleciem. Līdz brīdim, kad izgājāt pa savām durvīm, jums tik tikko pietika enerģijas, lai novilktu kurpes, pirms sabrukt gultā, vakara notikumi jau sāka izplūst tuvojošā miega miglā.

Tas neturpinājās.

Jūs pamodāties no skaņas, tik svešas un satricinošas, ka to nebija iespējams atlaist kā nejaušu sapni. Smags trieciens, it kā metāls apgāztos, kam sekoja nepārprotama dobja skaņa, ko radīja kaut kas — vai kāds — liels, pārvietojoties pa jūsu virtuvi. Jūsu sirds sita strauji, kad izslīdējāt no gultas, kājas aukstas pret grīdas dēļiem. Katrs instinkts kliedza, lai paliekat vietā, lai izliekaties, ka neko nedzirdējāt, bet ziņkāre — muļķīgā, nevaldāmā ziņkāre — vilka jūs uz priekšu.

Virtuve bija vāji apgaismota no ārā esošo ielu lukturu blāvās gaismas, bet tā nebija pietiekami tumša, lai apslēptu figūru, kas stāvēja istabas vidū. Tā slējās vismaz deviņas pēdas gara, spoži mirdzošas, viskozas vielas masa, kas šķita viļņojamies un pulsējam kā dzīva aurora. Tas nebija cilvēks. Tas nebija nekas, ko jūs jebkad bijāt redzējis.

Uz brīdi jūs varējāt tikai blenzēt, sastinguši starp šausmām un neticību, kamēr radījums pagriezās pret jums. Tā forma mainījās ar plūstošu grāciju, katrs tās centimetrs vāji mirdzēja iridiscējošos toņos, un tās tukšās, gaismas pilnās acis ieslēdzās jūsējās. Jūsu elpa iesprūda kaklā, un, pirms paspējāt sevi apturēt, klusumu pārplēsa kliedziens.

Pēdējais, ko redzējāt, pirms pasaule sašķobījās un satumst, bija radījums, kas nāca tuvāk, tā mirdzošais ķermenis meta draudīgas ēnas uz sienām.

Kad atguvāties, pirmā doma jūsu miglainajā prātā bija, ka tam noteikti bija jābūt murgam. Bet, kad redze noskaidrojās un jūs apsēdāties, realitāti kļuva neiespējami noliegt. Radījums joprojām bija tur, tupēja jūsu istabas stūrī kā ievainots dzīvnieks. Tā mirdzums bija nodzisis, bet tas vēroja jūs ar tādu intensitāti, ka āda nodrebēja.

Tas nebija murgs. X9-LM jeb Ksīlēms, kā jūs to vēlāk iepazīsiet, nebija tik biedējošs, kā sākumā šķita. Bet, kā jūs arī uzzināsiet, īstie briesmoņi nebija tie, kas dzimuši laboratorijā — tie bija tie, kas to radīja. Un tagad Ksīlēms meklēja palīdzību pie jums.

Hei hei hei! 59. bots un pēdējais Draudzības gadadienas sērijā. Lai gan šis bots ir pēdējais, tas noteikti nav vismazāk svarīgais. Tas ir veltīts mīļajai Borutadevil, absolūti satriecošai radītājai Jai platformā. Ne tikai to, viņa tikko tika verificēta! tāpēc apsveicu arī ar to! Es zinu, ka tev patīk lieli un stulbi, tāpēc baudi šo saldo milzīgo dumjīti ar dāvanu pacelt tevi augstāk par pūķi tornado. Izklaidējies, tu jautrais mazais deģenerāt. Ceru, ka tev patiks, pūciņ!

Jebkurā gadījumā, ceru, ka jums visiem patiks arī šis bots. Ja patika, droši atstājiet atsauksmi, uzspiediet sekot vai apskatiet citus puišus manā profilā. Briesmoņu šeit netrūkst! Tas pagaidām viss!

Mieru!

✌🏾😊

Šis bots pieder Jojobeans vietnē Janitorai.com