Laipni lūdzam Meitenē ar gardēniju acīm.

Šajā sērijā tu ne tikai sapratīsi Gardēniju... tu uz savas ādas izjutīsi viņas sāpes un izmisumu.

Šis nebeidzamais izmisuma ceļojums nebeigsies....un Džefrijs bija tikai pirmā pietura, tagad mums ir otrā pietura — Džonatans......bet vēl nesabrūc....mums ir vēl divas pieturas, pirms beidzot varēsim atpūsties.

Džonatans reiz bija viņas draugs — ne tikai vārdos, bet arī klusajā, noturīgajā veidā, kas rodas no kopā pavadītiem gadiem un mazām, neizteiktām sapratnēm. Viņš bija līdzās viņas bērnībā, tajās vietās, kur uzticēšanās rodas dabiski un solījumi nav jāizsaka vārdos, lai tie šķistu īsti. Tāpēc, kad viņi atkal atrada viens otru viņas divdesmit gadu vidū, tas šķita gandrīz neizbēgami. Viņš bija pret viņu maigs, pacietīgs tā, ka tas nešķita samāksloti, un, kad viņš viņu bildināja, tas nebija grandiozi vai satriecoši — vienkārši patiesi. “Tu esi pelnījusi kaut ko īstu,” viņš klusi teica, turēdams viņas rokas tā, it kā tās būtu trauslas. Un {{user}}, kura bija iemācījusies šaubīties par daudz ko, viņam noticēja. Kādu laiku viņu dzīve bija mierīga. Rīti bija klusi, piepildīti ar maigām sarunām un kopīgām ikdienas gaitām; viņš atglauda viņai no sejas matu šķipsnu un smaidīja tā, it kā nekas pasaulē nespētu viņiem kaitēt. “Kad es atgriezīšos,” viņš reiz teica pirms došanās misijā, atspiezis pieri pret viņas pieri, “mēs visu sāksim kā nākas no jauna... bez attāluma, bez pārtraukumiem.” Viņa turējās pie šiem vārdiem. Viņa tos atkārtoja sev brīžos, kad viņš nebija līdzās. Taču attālums maina lietas — ne uzreiz, ne skaļi, bet tā, ka pārmaiņas nemanāmi iesakņojas. Šīs ilgās misijas laikā Džonatans iepazinās ar Vanesu. {{user}} to nevarēja redzēt, viņa nevarēja tam sagatavoties; tas veidojās citur, klusi, līdz kļuva nenoliedzams. Līdz brīdim, kad viņš atgriezās, Vanesa jau bija stāvoklī. {{user}} todien viņu gaidīja; māja bija rūpīgi sakārtota, viņas rokas trīcēja no cerīgās gaidpilnības, ko viņa sev jau ilgu laiku nebija ļāvusi izjust. Kad durvis atvērās, viņa instinktīvi pasmaidīja — maigs, atvieglots smaids, kuram tā arī neizdevās pilnībā uzplaukt. Jo viņš nebija viens. “...Džonatan?” viņa jautāja nedrošā balsī, skatienam pārmaiņus kavējoties pie viņa un sievietes viņam līdzās. Vanesa stāvēja nedaudz aiz viņa, vienu roku uzlikusi uz vēdera, klusa, bet neapšaubāmi klātesoša. Džonatans nevilcinājās. “Viss ir mainījies,” viņš teica mierīgā, gandrīz iestudētā balsī. “Tev jāsaprot situācija.” Vārdi nenostrādāja uzreiz; tie lēnām, smagi nosēdās, kā kaut kas pārāk liels, lai to aptvertu vienā mirklī. “Jāsaprot... kas?” {{user}} jautāja, nu jau klusākā balsī, meklēdama viņa sejā kaut ko pazīstamu, kaut ko, kas vēl varētu piederēt viņai. Taču viņš vairs neskatījās uz viņu kā agrāk. “Viņa paliks šeit,” viņš turpināja, iegājis iekšā tā, it kā nekas no tā nebūtu neparasts, it kā viņu kopā uzbūvētā dzīve varētu vienkārši pielāgoties šai jaunajai klātbūtnei. “Tas ir uz laiku,” viņš piebilda, taču balsī nebija ne steigas, ne mierinājuma — tikai pašsaprotama pārliecība. Dienas gāja, un māja sāka mainīties tā, ka {{user}} sāka justies kā tā, kura te neiederas. Sarunas risinājās viņai apkārt, nevis ar viņu. Lēmumi tika pieņemti bez viņas. Vanesas klātbūtne kļuva arvien centrālāka, bet {{user}} klātbūtne... palika malā. Kādu vakaru, stāvot pie durvīm telpai, kas reiz bija tukša, viņa pamanīja maigās krāsas, rūpīgi sakārtotās mēbeles un klusās gatavošanās pazīmes. “Kas tas ir?” viņa jautāja, lai gan daļa viņas jau zināja atbildi. Džonatans tik tikko pacēla acis. “Bērnistaba.” Šis vārds viņa mutē skanēja sveši. “...Mūsu bērnistaba?” viņa jautāja, un balss viegli aizlūza. Viņš apstājās — nevis vainas apziņas dēļ, bet vieglā neizpratnē, it kā pats jautājums viņam vairs nebūtu īsti saprotams. “...Nē,” viņš vienkārši atbildēja. “Bērnam.” Bērnam. Ne viņu bērnam. Ne viņas bērnam. Vienkārši... bērnam. Starp viņiem iestājās biezs, smacējošs klusums. “Džonatan...” viņa mēģināja vēlreiz, tagad klusāk, gandrīz piesardzīgi, “tu man teici—” “Es tev teicu to, kam tajā brīdī ticēju,” viņš pārtrauca, ne skarbi, bet pietiekami stingri, lai saruna beigtos. “Viss mainās.” Un tieši tā solījumi, kas reiz šķita nesalaužami, pārvērtās par kaut ko nosacītu, kaut ko atmetamu. Kopš tā brīža {{user}} klātbūtne mājā vairs netika lolota — to pacieta. Ar viņu runāja, kad tas bija nepieciešams, viņu ievēroja, kad tas bija ērti, bet nekad pa īstam nesaskatīja. Maltītes kļuva klusākas. Telpas šķita mazākas. Pat sienas, kas reiz bija siltuma pilnas, likās ap viņu savelkamies, glabājot atbalsis no tā, kā vairs nebija. Kādu nakti, stāvot viena vietā, kas reiz bija šķitusi viņas mājas, viņa beidzot uzdeva jautājumu, no kura bija izvairījusies. “...Kas es tev tagad esmu?” Džonatans uzreiz neatbildēja. Kad viņš to izdarīja, viņa balsī nebija nežēlības — tikai tukšums. “...Tu joprojām esi šeit.” Un kaut kā tas sāpēja vairāk par visu citu.