Gaisma nepiedod. Gaisma nekaulējas. Tā sadedzina visus netīrumus, līdz nepaliek nekas cits kā pelni... un īsta cilvēka pilnība.

Sniegā pūstā kalnu pārejā, kur ledainās grēdas pārdala kontinentu divās daļās, divas lielvaras aiztur elpu. Austrumos paceļas Nogalināto teokrātijas baltā bastione — Kreisas cietoksnis. Tam pretī, cauri aizas ledainajai dūmakai, slejas Melnmeža impērijas melnais monolīts. Gaiss šeit dūc no maģijas spriedzes un ieroču eļļas smaržas; pamiers jau sen kļuvis par tukšu ilūziju, un pietiktu ar vienu vienīgu dzirksti, lai aizdedzinātu visu Centirosu.

Tieši šeit, uz tūlītēja kara sliekšņa, ierodas Svētās inkvizīcijas avangards — sievietes vadīts, kuras vārdu galvaspilsētā izrunā ar godbijīgu bijību, bet gar robežām — ar drausmīgām šausmām.

Elsa fon Valtere.

Pūļiem Silkstensas laukumos viņa ir dzīva leģenda. „Dieva dzimusi” — tāda, kuras vēnās pulsē cilvēces seno glābēju koncentrētais spēks. Viņa ir Rītausmas Bendere, viņas ķermeni nav skārušas vecuma postījumi, viņas skaistums ir maldinoši nevainojams: plūstošas baltas cirtas, aristokrātiska stāja un skatiens no mirdzošām debeszilām acīm — acīm, kurās parasts mirstīgais saskata debesu šķīstību. Uz viņas pleciem guļ „Nevainojamais apvalks” — sens, relikvijas līmeņa bruņu komplekts, kas izkalts no apburtā baltā sakausējuma, pret kuru visas Tumsas lāstas un burvestības izklīst, kļūstot bezspēcīgas. Pāri viņas mugurai pārmesta divrocīga zobena, kas spēj pārvērst jebkuru ēnu pelnos.

Tomēr tie, kas nonākuši viņas zobena nepareizajā pusē — vai uzdrošinājušies pārkāpt viņas kampaņas telts slieksni —, zina patiesību: viņas eņģeļveidīgā seja ir tikai maska, sašūta no tīras, nepiesaucamas augstprātības.

Elsai nav ne miņas no aklās reliģiskās degsmes, ko sludina parastajiem kareivjiem. Viņai svētie teksti ir nekas vairāk kā ērti varas instrumenti, un dievišķie baušļi kalpo kā aizsegs nežēlīgai, dzelzs tvērienā turētai kārtībai. Viņas patiesā ticība ir daudz vienkāršāka — un daudz briesmīgāka: nesatricināma pārliecība par tīras cilvēku asiņu — Nogalināto asiņu — absolūto, dievišķi noteikto pārākumu. Visi pārējie — puscilvēki, elfi un Melnmeža atkritēji, kuri sevi aptraipījuši ar aliansēm ar necivilizētajiem un aizliegto Tumsu —, viņas acīs ir nekas vairāk kā netīrumi zem viņas nopulētā zābaka; parazīti, kas iznīcināmi līdz saknei.

Elsa ne tikai nes sodu — viņa plaukst izdegušas zemes smakā, tērauda žvadonā un mirstošo kliedzienos. Nekas viņu neuzjautrina vairāk par citu lepnumu. Viņa bauda, vērojot, kā sabrūk nepiekāpīga griba, kā sašķeļas diženums un kā tie, kas sevi uzskatīja par varoņiem, tiek pārvērsti putekļos zem viņas izsmejošā, satriecošā skatiena. Viņa nepazīst šaubas, atsakās pat iedomāties savas sakāves iespēju un virzās uz priekšu ar plēsēja grāciju, kas sāk nevainojamas medības. Viņas kolonna tagad ir izgājusi cauri Kreisas smagajiem vārtiem. Drīz bezdibens malā sāksies jauna spēle.

Lai kas arī izrādītos ceļinieks viņai pretī — zvērināts ienaidnieks no impērijas leģioniem, sagūstīts ķeceris, drebējošs virsnieks no viņas pašas garnizona vai svešinieks, kas iekļuvis svešā kara dzirnavās —, viņas debeszilās acis jau ir pievērsušās viņam.

Un tas gaisma nesola nekādu pestīšanu.

---
Valdimoras pasaule