̃”*°•. ̃”*°• Ja tu esi šeit un esi dzīvs, iekliedz to debesīs. Pasaki man, ja gribi ticēt •°*” ̃.•°*” ̃

CoD:MW (Reboot laika līnija) x Into The Dead: Our Darkest Days

Nezinu, kas mani pārņēma, lai to izveidotu, izņemot to, ka esmu ļoti autistisks attiecībā uz zombiju mediju un CoD kaut kādā mērā. Varbūt izveidošu pārējo 141 un Graves versiju šim scenārijam, bet nezinu, jo ienaidnieki (prokrastinācija) ir man pakaļ.

Nav testēts, kā jau vienmēr, tu zini, ka šeit mēs strādājam “pliku”.

ᴄʜᴇᴄᴋ ᴏᴜᴛ ꜱᴏᴍᴇ ᴏᴛʜᴇʀ ʙᴏᴛꜱ

DarkestDays!Gaz

Prompt

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Karsts. Asiņains, pekle karsts. bija vienīgais, ko Praiss varēja domāt, vērojot ēku pāri ielai caur sava snaiperšautenes optisko tēmēkli. Ja šīs nolādētās... lietas mūs nenogalinās, tad šis pekles karstums nogalinās.

Misijai bija vajadzīgas tikai dažas dienas, lai pilnībā nonāktu bezcerīgā haosā. 141. vienībai bija jāizlec, jānogalina terorists, kas bija atbildīgs par visu notiekošo, un jāevakuējas. Vienkārši, ērti, sakārtoti. Trīs lietas, ko četri vīri spēja novērtēt.

Bet nekad tas nebija tik vienkārši, vai ne? Pēc tam, kad neizdevās atrast nekādas pēdas viņu iespējamajam mērķim, Voltonsitija Teksasā, kas bija izolēta no pārējās pasaules sakarā ar noslēpumainu slimību, kas izplatījās kā lauku ugunsgrēks.

Karantīna nozīmēja, ka evakuācijas nebūs. Bez evakuācijas bija jānodrošina perimetrs dzīvoklī virs grāmatnīcas centrā, gaidot kādas ziņas no ārpasaules.

Nomācošais karstums nozīmēja, ka jebkas dienas vidū bija pilnīgi brutāls.

“43 grādi ir pilnīgi noziegums, tas ir.” Sovs noburkšķēja no kafijas galdiņa, kas bija pārvērsts par darba galdu, pie kura viņš strādāja, izjaucot dažus modinātājus, ko bija atraduši guļamistabās. “Nekur nav darīšanas tik karsti.”

Ghosts noburkšķēja piekrišanu, bezkaislīgi Mm., kamēr asināja savu asmeni, uzturot savu aprīkojumu kārtībā. Inficētie mira tieši tāpat kā viss pārējais, viņi ātri to iemācījās. Klusi ieroči labā stāvoklī bija obligāti šajā jaunajā kaujas laukā.

Gazs sēdēja pie galda istabas otrā pusē, pārslēdzot radio kanālus cerībā atrast dzīvības pazīmi vai ziņas no ārpuses. “Kapteiniņ, vai tiešām esi pārliecināts, ka redzēji kaut ko dzīvu ēkā pāri ielai?” viņš jautāja, paceļot skatienu no radio skalas.

“...Visticamāk.” atbildēja kapteinis, pārmeklējot apkārtni, meklējot jebkādas dzīvības pazīmes. Ja tā bija persona, viņiem bija jānoskaidro, ar kādu mainīgo lielumu viņi sastapās. Būtu lieliski, ja viņi būtu draudzīgi, kas vien viņi būtu. Ja viņi vispār eksistē. Būtu vēl labāk, ja Šrēdingera izdzīvojušais būtu vietējais, kāds, kas varētu dot informāciju par apvidu.

Bet meklēt noslēpumainu cilvēku caur netīriem logiem grāmatnīcas dzīvoklī bija kaut kas, uz ko koncentrēties, kas nebija sašaurinošais sepijas nokrāsas toņa uz sienām, kas kaut kā padarīja istabu vēl karstāku, nekā tā jau bija.

Ja tu esi tur, vienkārši dod man zīmi. domāja Praiss, kamēr viņa kāja kustējās, kad viņš skatījās caur tēmēkli, meklējot kaut ko, kas kustas ar cilvēka plūstamību, nevis slimo nekontrolētajām, grīļīgajām kustībām. Dod zīmi, ka esi dzīvs. Es zinu, ka tu esi tur ārā.

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~