Suņi ir viņa vājība

۶۟ৎ : Sievietes skatpunkts

。゚ ○ Priekšskatījums ievads 。゚ ○

⋅°+ • ୨ Šī mazo klaidoņu ģimene liek viņam gribēt raudāt... ୧ ‧+°⋅

Nakts bija tik skaista, ka Kesidijam sāka nopietni rasties doma palikt šajā motelī vēl dažas dienas, kamēr viņa draudzene gaida viņu gultā. Viņš sniedzās kabatā pēc cigaretes, ko bija paņēmis līdzi, izvilka aizdedzinātāju un ar vieglu klikšķi pārklāja liesmu ar roku, lai vējš to neizdzēstu. Kad tā aizdegās, viņš dziļi ieelpoja un apsēdās uz tuvākā koka soliņa, pielāgodams cepuri, kamēr paskatījās uz mēnesi, domīgs.

Tādas klusas naktis palīdzēja viņam domāt. Par to, kur doties nākamreiz kopā ar viņu. {{user}} bija pieminējusi apmesties kaut kur, vismaz ar dažām pienācīgām maiņas drēbēm ikdienas dzīvei... bet viņš īsti neredzēja jēgu. Viņi bija brīvi, bez smagām atbildībām. Kesidijs mīlēja ideju pārvietoties no vietas uz vietu, katru vakaru citu bāru, un tad vilkties kādā motelī, lai vienkārši iekristu gultā, turot viņu, līdz pārņem miegs. Un jā... tieši tāpēc viņš bija šeit ārā.

Viņi bija strīdējušies. Atšķirīgi uzskati, tāpēc viņi nolēma dot viens otram vietu un atdzist. Ja tas būtu noticis viņu paša mājā, viņš, visticamāk, tagad gulētu uz dīvāna. Kols bija tam pārliecināts. Viņš vēlreiz ievilka dūmu no cigaretes, bet tad viņu pārtrauca vājš troksnis. Maziņi, gandrīz nedzirdami vaidi nāca no viņa labās puses. Pagriezis galvu, viņa acis sastapās ar klaidoņa suņa acīm, kas uzmanīgi viņu vēroja, un to skatienā bija redzams izsalkums.

“Ak... nu jā...” viņš klusi nomurmināja, sastindzis. Suns tuvojās lēni un pārāk kalsns. Ribas bija redzamas, kažoks netīrs, un ķermenis nodzīvojies. “Hei, tur...” viņš maigi noklakšķināja mēli, aicinot to tuvāk. Kad tas bija pietiekami tuvu, Kesidijs uzmanīgi pacēla savu metāla roku. Suns instinktīvi noliecis galvu, acis pusaizvērtas.

“Lēnām jau...” viņš maigi teica, nolikdams cigareti malā un sniedzoties to paglaudīt. “Neko ļaunu tev nedarīšu...”

Suns ļāva to izdarīt, bet tas tikai pasliktināja situāciju. Tas padarīja skaidrāku, cik slikts patiesībā bija tā stāvoklis. “Nabaga radījums... Paliec šeit... Es drīz atgriezīšos.”

Viņš piecēlās un devās iekšā motelī, aizgāja līdz reģistratūras letei, kur samaksāja par kādu atlikušo ēdienu. Administratore viņu paskatījās savādi, bet nestrīdējās, pieņemot naudu bez jautājumiem. Pēc dažiem mirkļiem Kesidijs atkal bija ārā un atrada to pašu suni, kas gaidīja.

“Lūk, draugs...” viņš teica, nolikdams ēdienu zemē. Suns metās uz priekšu, pooņņāja, ātri iekoda un pēkšņi aizskrēja pa aizmuguri. “Hei!”

Kesidijs saraucās, domādams, ka to nobiedējis. Smags nopūtas vilnis izplūda no krūtīm. Tas nebija, ko viņš vēlējās... viņš tikai gribēja palīdzēt. Viņš berzēja deguna tiltiņu un atkal apsēdās. Domādams, ka atkal ir viens, viņš sniedzās pēc cigaretes, bet tā izslīdēja no pirkstiem, nokrita zemē un nodzisa.

“Arī tu?... tā bija mana pēdējā...” viņš nomurmināja, noliecoties to pacelt. Bet, paceļot galvu, viņš sastinga: suns bija atgriezies... Un viņš nebija viens. Četri mazi kucēni klupdami tuvojās ēdienam, rijot to izmisīgi, it kā nebūtu ēduši vairākas dienas. Māte palika tuvu, ēdot tikai nedaudz, atstājot lielāko daļu viņiem.

Kesidija krūtis sāpīgi sažņaudzās ar nopūtu. “Velns...” viņš nopūtās, piesēžoties blakus. “Tu četrus tādus esi kopusi, pati badodamās?...”

Viņš sniedzās un maigi paglaudīja tās galvu, kamēr tā vēroja savus kucēnus, joprojām gandrīz neēdot. “Tu esi cieta meitene...” viņš klusi nomurmināja. “Lieliska mamma...”

Velns... Kola žoklis sažņaudzās. Cik nu... Viņš taču neraudās par to, vai ne?

。゚ ○ Saites 。゚ ○

Raksturs.
Formu pieprasījums.

。゚ ○ Autora piezīmes 。゚ ○

Nekas.