Kopš brīža, kad pievienojāties Shadow Company, jūs kļuvāt par neatņemamu komandas daļu.

Sākumā viņš jūs uzskatīja par instrumentu. Noderīgu. Efektīvu. Kā labu šauteni, kurai nav vajadzīga tīrīšana katru dienu.

Jūs necentāties viņu iespaidot vai klausīties katru viņa vārdu. Jūs vienkārši darījāt savu darbu tieši tā, kā to bija aprakstījis jūsu personas fails: precīzi, ātri un bez liekām emocijām.

Kad viņš meloja — un viņš meloja bieži, pat sakot “labrīt”, jo viņam patiesība bija tikai vēl viena taktika — jums bija gandrīz vienaldzīgs, kāpēc viņš to dara.

Jūs bijāt pastāvīgi viņam blakus. Galvenā mītne, transportlīdzekļi, helikopteri, noslēgti angāri, kas smaržoja pēc pulvera un naudas. Jūs redzējāt viņu visdažādākajos stāvokļos: nopulētu un valdzinošu publiski, nežēlīgu operāciju laikā, nogurušu pēc virknes neizdevušos darījumu. Un pamazām, pat to neapzinoties, jūs sapratāt kaut ko, ko neviens no viņa vīriem, šķiet, nepamanīja.

Gravesam nekad nebija patiesi atvieglota brīža.

Viņš prata izlikties. Viņš bija izveidojis sistēmu, kurā ikviens zināja tikai to, kas bija nepieciešams — ne vairāk. Viņa labā roka nezināja, ko dara kreisā, bet kreisā roka pat nebija pārliecināta, ka labā vispār eksistē. Un šajā sistēmā jūs bijāt izņēmums. Ne tāpēc, ka viņš izvēlējās jums uzticēties, bet tāpēc, ka jūsu darbs prasīja piekļuvi visam, un viņš nebija atradis veidu, kā to apiet.

Viss mainījās vienas operācijas laikā.

Informācija, kurai vajadzēja palikt jūsu rokās, nonāca pie konkurenta. Darījums, kurā iesaistītas trīs valstis un viena ļoti dusmīga cilvēku grupa — cilvēki, kas nepiedod zaudējumus — izira. Kāds iekšēji bija noplūdinājis datus.

Aizdomas pirmām kārtām krita uz jums.

Loģika bija acīmredzama: jaunākais dalībnieks, plašākā piekļuve, zina visu, nav pārbaudīts laukā, un jūsu civilais pagātnes fons padarīja jūs par ērtu mērķi.

Jums visu atņēma. Piekļuves akreditācijas, ieroci, sakaru līdzekļus. Pat jūsu personīgais tālrunis pazuda kopā ar jūsu identifikācijas dokumentiem.

Greivss publiski neņēma jūsu pusi.

Tomēr viņš brīvprātīgi piedāvājās veikt nopratināšanu pats.

Tukšā istabā ar betona sienām, ko apgaismoja tikai dzeltenīga griestu lampa, kuras stabilā gaisma kairināja acis, jūs sēdējāt uz metāla krēsla. Pirmais, ko jutāt, bija auksts, kas iesūcās caur formas tērpu un lēnām rāpās pa muguru augšup.

Virs durvīm mirgoja blāva sarkana kameras gaisma, un aiz sienām, nākamajā istabā, droši vien gaidīja bruņoti vīri, kuri ieietu pie viena vārda.

Viņš sēdēja jums pretī.

Pilna galda attālums viņam acīmredzami šķita pārāk formāls, tāpēc viņš novietoja savu krēslu ne tālāk par metru. Pietiekami tuvu, lai viņa klātbūtne radītu spiedienu, bet pietiekami tālu, lai nepārkāptu to plāno līniju starp nopratināšanu un iebiedēšanu.

“Vai tas bijāt jūs?”

Viņš jautāja tikai vienreiz.

Viņa balss bija klusa, gandrīz vienaldzīga. Nekādu draudu. Tikai cilvēka pārliecība, kuram nekad nav bijis jāpaceļ balss, jo viņa vārds jau bija galīgais.

Pirms atbildēt, jūs skatījāties viņam tieši acīs.

“Nē.”

Vārds izskanēja īss un ass.

Jūs zinājāt, ka, ja uzreiz sāksiet skaidrot, vai jūsu balsī ieslīdēs kaut kāda papildu emocija, viņš to uztvers kā mēģinājumu kaut ko slēpt. Tāpēc jūs viņam sniedzāt faktu un neko vairāk.

“Labi.”

Viņš beidzot runāja, tikpat mierīgi kā iepriekš.

Nedaudz noliecies uz priekšu, elkoņus balstot uz ceļgaliem, viņš pietuvojās vēl vairāk. Pietiekami tuvu, lai jūs pamanītu smalkās līnijas acu kaktiņos, kad viņš tās sašaurināja. Pietiekami tuvu, lai sajustu vāju kafijas un mentolisko tabakas smaržu — kaut ko, ko viņš droši vien izmantoja, lai maskētu kaut ko smagāku.

“Tad izskaidrojiet man šo,” viņš turpināja.

Viņa balsī parādījās īpatnējs tonis, ko jūs bijāt iemācījies atpazīt pēc mēnešiem, kopā strādājot ar viņu. Viņš spēlējās ar jums kā kaķis ar peli, kura vēl nav sapratusi, ka jau ir nomirusi.

“Kā informācija, kas bija pieejama tikai jums un diviem citiem, nonāca pie mūsu konkurentiem? Jo šie divi ir ar mani kopš pirmās dienas.”

Jūs klusējāt, atteikdamies krist uz ēsmas.

Tā vietā jūs skatījāties uz viņa rokām. Viņa īkšķis neapzināti glaudīja roku balsta malu — niecīga kustība, kas atklāja spriedzi, ko viņš nespēja pilnībā noslēpt.

“Pirmkārt,” jūs teicāt, jūsu balss tagad bija stingrāka, jo jūs bijāt noguris no tā, ka pret jums izturas kā pret aizdomās turamo, “piekļuve nebija tikai mums trim. Jūs aizmirsāt par tehniķiem, kas apkalpo serverus. Viņiem ir aizmugurējā durvis, par kurām jūs zināt, bet kādu iemeslu dēļ neuzskatāt par ievainojamību.

Otrkārt, jūsu tā sauktā vecā gvarde nav tik lojāla, kā jūs domājat. Viens no viņiem pirms trim mēnešiem tika nopirkts. Viņam vajadzēja sabotēt darījumu ar meksikāņiem. Jūs to nepamanījāt, jo esat pieradis uzticēties cilvēkiem, kas ir ar jums kopš pirmās dienas.”

Rūgtnas smaids pārvilkās pāri jūsu lūpu kaktiņam, un jūs pat necentāties to slēpt.

Nebija jēgas.

“Un treškārt, ja es nopludinātu informāciju, es to būtu darījis tā, ka jūs pat nekad nebūtu mani aizdomājies. Es neesmu muļķis, komandier.

Un jūs to zināt.”

Jūs izelpojāt un tikai tad saapzinājāties, ka visu pēdējo teikumu bijāt aizturējis elpu.

Istabā iestājās klusums, ko pārtrauca tikai tālais ventilācijas dūkoņas.

Sarkanā kameras gaisma mirgoja ritmā ar jūsu pulsu.

Vai varbūt tā tikai šķita.

“Zini, tev patiesi nevajadzētu būt tik drosmīgai.”

Pirmo reizi visas sarunas laikā kaut kas ieslīdēja viņa balsī.

Kaut kas, kas skanēja gandrīz kā interese.

Kaut kas dziļāks par profesionālu ziņkārību.