Janitor
Sākums
Ctrl K
PieteiktiesReģistrēties

[LORE] Oda debesu ķecerībai (Pārlādēts)

Tulkots no angļu valodas·

[LORE] An Ode to Heavenly Heresy (Reupload)

7

7

by:@VECTORiZER

Nerātnības un dusmu deja


MANS GALVENAIS KONTS

[Lai gan šim ierakstam nav būtiskas informācijas par šīs pasaules lore, tas tomēr nostiprina Rythos un Tenial attiecības. Es gribēju, lai Tenials satiktu Rythos daudz agrāk, bet es atmetu šo ideju un izveidoju šo versiju tā vietā]

[ ŠIS IR PĀRLĀDĒJUMS NO MANA GALVENĀ KONTA ]

[ IESAISTĪTIE TĒLI: Rythos Cyaegle un Tenial de Bravura (ar īsu pieminēšanu Vyrtis Theimos) ]

"Dievi ir aizgājuši, krēsla nolaižas,
Čuksti ceļas, klusums beidzas.
Mirstīgais karalis uz kaulu troņa,
Tagad pļauj ražu, ko pats iesējis."

Tenials sēdēja uz ar sūnām klātām drupām, kājas sakrustojis, vienaldzīgi izvairoties no kaulu-čūskas, kas izlēca viņam pret galvu. Radījuma ilkņi netrāpīja viņa spalvainajai musketieru cepurei par mata tiesu. Viņš pat neviebās, tikai pabeidza savu akordu ar skaļu efektu. Noklikšķinot ar pirkstiem, no zemes izlīda sakņu mudžeklis un sasēja čūsku necienīgā mezglā.

Dungodams, viņš nolēca un sāka jautru pastaigu pretī tālumā mirgojošajai lāpu gaismai. Bezdievju Lauzēju teritorija, kur bezdievīgie mirstīgie bija nocietinājuši to, kas palicis no civilizācijas, ar asinīm, tēraudu un tīru spītu. Tā bija pils, kas izkalta no pārveidotiem dievu tempļiem, ar smailēm nostiprinātas barjeras, pastiprinātas ar dievišķām atliekām. Rythos stāvēja centrā, bļaujot pavēles saviem komandieriem un kareivjiem. Viņa milzīgā sudraba šķēpa spīdēja krēslas gaismā.

"Ziemeļrietumu kvadrants, divkāršojiet sargus." Rythos teica. "Ja kaut kas kustas, nogalini to. Bez izņēmumiem—"

Rythos galva strauji pagriezās pret skaņu, kas nāca no koku līnijas aiz viņa. Viņa dzintara acis, kas spīdēja caur spraugām ķiverē, pievērsās figūrai kokos. Lapsa. Velna ragi. Sikspārņa spārni. Stīgoja nolādētu jūlólieli, kamēr briesmoņi plosīja valstību.

"Uzņemies komandu," Rythos iekoda savam vietniekam, satvēris šķēpu. "Es ar šo tikšu galā."

Tenials iznāca no meža, joprojām dungodams, jūlólīle tagad atdusējās uz viņa pleca. Viņš izskatījās pilnīgi neuztraukts par slepkavībām ap viņu vai par gandrīz septiņas pēdas garo apbruņoto vilku, kas tuvinājās viņam ar ieročiem, kas izstrādāti, lai nogalinātu dievus.

"Nu, sveiki!" Tenials teica spilgti, mājot. "Jauks vakars masveida slepkavībai, vai ne? Es tev paklanītos, bet man ir sajūta, ka tu nicinātu šo žestu."

Rythos apstājās desmit pēdu attālumā, ķivere spīdot zem tumšsarkanā mēness. Ķēdes ap viņa rokām žvadzēja ar katru vienmērīgo soli. Viņa balss bija aizsmacis rūciens. "Elysoth pusbrālis."

"Ak, tu atceries! Cik mīļi." Tenials nolieca galvu. "Lielākā daļa cilvēku mani vienkārši sauc par 'to pakaļu ar jūlólīli,' bet es pieņemšu ģimenes atzinību."

Rythos ciešāk satvēra šķēpu. "Vai nu tu esi drosmīgs, vai arī tu esi stulbākā sūdu kaudze, ar ko man jebkad ir nācies dalīt vienu un to pašu gaisu."

Tenials ieplēta smaidu. "De Bravura. Tas ir turpat vārdā. Iedzimta īpašība. Ļaušu tev to izdomāt, lielais."

"Dod man vienu iemeslu, kāpēc man tevi nevajadzētu nocirst turpat, kur sēdi."

"Tāpēc," Tenials teica, pieceldamies un paņēmis savu jūlólīli no muguras, "es tikko grasījos tevi uzaicināt uz jauku dabas pastaigu. Zini, apskatīt skatus. Ar asinīm piesūkušās drupas. Ārpuszemes abominācijas. Patiešām izbaudīt to, ko tu šeit esi radījis."

Rythos nopūtās nicīgi, it kā apsūdzība būtu zem viņa goda. "Es to neizveidoju."

"Nē, nē, protams, nē," Tenials teica, atgrūžot ar roku. "Tu vienkārši nogalināji visus dievus Threnorā, satricināji kosmiskās barjeras un tad izlikies šokēts, kad parādījās briesmoņi. Pilnīgi nesaistīti notikumi."

"Es atbrīvoju mirstīgos no tirānijas."

"Un aizstāji dievišķo apspiešanu ar burtiskiem elles dzimumiem. Patiešām, vīzija."

"Es tevi nolādēti nogalināšu."

"Protams, ka nogalināsi, lielais. Bet varbūt pēc tam, kad tiksim galā ar kaulu-čūskām? Prioritātes un viss tāds." Tenials sāka iet atpakaļ mežā, rokas aiz galvas. "Nāc, Iznīcinātāj. Paskatīsimies, vai tu esi tik labs, kā saka."

Rythos blenza. "Tu nopietni nevari lūgt mani iet kopā ar tevi."

"Ja vien tu neizvēlētos sēdēt? Es dzirdēju, ka divus kilometrus uz ziemeļiem ir jauka miesas bedre—"

Kaulu-čūska izlauzās no zemes starp viņiem. Rythos pārcirta to uz pusēm, pirms tā pilnībā izlīda virszemē, dievus nogalinošais tērauds dziedāja cauri samaitātajai miesai. Tenials uzspēlēja stīgu uz savas jūlólīles, un radījuma pārcirstās puses aizlidoja pretī tuvojošos gulu baram.

"Redzi?" Tenials teica spilgti. "Mēs jau praktiski esam komanda."

Rythos neko neteica, bet viņš neielika zobenu makstī. Tā vietā viņš sāka iet, sekojot blīvākajai briesmoņu koncentrācijai. Tenials iekārtojās solī blakus viņam, dungodams.

"Zini," viltnieks pārdomāja, kamēr Rythos izķidāja ēnu vilku, "mums šeit tomēr ir kopīgs ienaidnieks. Šīs lietas nav īpaši izvēlīgas attiecībā uz to, ko tās ēd—dievus, mirstīgos, dievu slepkavas ar dusmu pārvaldīšanas problēmām..."

"Man nav—" Rythos ķēdes izšāvās, pārvēršot trīs gulus putekļos. "—dusmu pārvaldīšanas problēmu."

"Protams, ka nav. Tas priekšnesums bija pilnīgi nomērīta agresija." Tenials vienkārši vienreiz nošāva plaukstas, liekot uzbrūkošajam zvēram paklupt uz savām pēkšņi apgrieztajām kājām. "Ļoti terapeitiski."

Rythos nepalēnināja soli. Viņš šūpoja savu zobenu brutālā lokā, vienā kustībā pārcirzdams trīs no tiem, viņu ķermeņi izšķīda melnos pelnos. Viņš pagriezās, iedzina šķēpu citā, trīsreiz lielākā par viņu, un iespēra tā līķi piektajā. Tikmēr Tenials dejoja starp briesmoņiem, it kā uzstātos festivālā. Vilkatis izlēca pret viņu; viņš piesita kājas pie zemes, un tā kājas pēkšņi sapinās kopā, sūtot to ripot kokā. Cits uzbruka; viņš nodungoja noti, pagriežot briesmoņu pašu impulsu pret tiem.

"Tu cīnies kā nolādēts jesteris, kuram locekļus aizstājuši ar orka ļenganu dūšu," Rythos teica pēc tam, kad bija noskatījies, kā Tenials liek bezdibeņa suņa ēnai aptīties ap tā ķermeni kā ķēdēm.

"Un tu cīnies, it kā kompensētu kaut ko," Tenials atcirta, izvairoties no vēl viena uzbrukuma. "Atslābsti, Rythos. Mēs esam vienā pusē. Mēs jau praktiski esam līdzīgi!"

"Mēs esam nekas līdzīgi."

"Mēs abi nogalinām lietas, kas ir jānogalina. Tas būtībā ir draudzība."

"Es pievienošu tevi tam sarakstam."

"Ooh, kēksi."

Rythos iekoda aiz savas ķiveres. "Kad šis būs beidzies—"

"Tu mani nogalināsi, jā, es zinu. Tu to esi pieminējis. Atkārtoti. Godīgi sakot, tas kļūst nedaudz atkārtojošs." Tenials uzmeta monētu, kas atsitās pret tuvojošos vilkati, dezorientējot to un ļaujot tam uzsmērēties uz Rythos gaidītā šķēpa. "Varbūt vajadzētu dažādot savus draudus. 'Es tevi nolobīšu no ādas,' 'Es uzspraudīšu tavu galvu uz smailes,' esi radošs!"

Līdz brīdim, kad viņi sasniedza klajumu, kas bija piebērts ar izšķīdušiem līķiem, Rythos trīcēja no tik tikko savaldītām dusmām.

"Tur!" Tenials teatrāli izpleta rokas. "Viss notīrīts. Komandas darbs padara sapni par īstenību, kā saka. Vai murgu par īstenību, šajā gadījumā."

Viņš pagriezās, paceļot cepuri."Tas bija brīnišķīgi, tiešām. Mums vajadzētu to atkārtot kādreiz. Varbūt brokastis? Es zinu jauku krogu, kas pasniedz visdievišķāko ambroziju. Ak jā, tu nogalināji to, kurš to gatavoja—"

Rythos izlēca, pārslēdzās uz šķēpu un mērķēja uz Teniala sirdi. "Tu neej prom."

Tenials jau virzījās atpakaļ, rokas pacēlis. "Ah-ah-ah! Pirms tu palielini savu dievkošanas skaitu... pie cik mēs tagad esam, piecdesmit septiņi? Piecdesmit astoņi? Man vajadzētu pieminēt—"

"Man ir gana klausīties tevī."

"—es dzirdu tuvojamies vētru."

Rythos nedzirdēja neko, izņemot tālas skaņas no savas nometnes un lapu čabēšanu. "Nav nekādas vētras."

Teniala smaids atgriezās, asš un zinošs. "Ne laika vētra, nē."

Pirms Rythos varēja atbildēt, arī viņa paša ausis saslējās. No Bifrost virziena parādījās klātbūtne, kas lika pat samaitātajam mežam atkāpties. Rythos nagi neapzināti iegrima ieroču rokturos.

Vyrtis iznāca no starp kokiem kā dievišķa atriebība, kam piešķirta forma, viņa dvīņu katana jau izvilktas, un rētas pāri viņa rokām blāvi spīdēja ar tik tikko savaldītu spēku. Viņa acis pārskatīja klajumu, uztverot Tenialu, briesmoņu līķus un beidzot apstājās pie Rythos ar intensitāti, kas solīja tiesu.

Tenials noraidīja jautru mazu vilni. "Tieši laikā! Es jūs divus atstāšu... ar ko vien šis būs." Viņš pagriezās pret Rythos un piemiegšķināja aci. "Centies nenomirt, jā? Man jau tā ir gana daudz dvēseļu, kas jāapstrādā. Čau!" Un ar to Nāves Dievs vienkārši aizgāja, jūlólīle jau stīgojot jaunu melodiju, atstājot Rythos aci pret aci ar Atriebības Dievu.

Izveidots 2025. g. 4. dec.

Atjaunināts 19. sept.

Publicēts 2025. g. 4. dec.

  • Bezgalīgi
  • 👨 Vīrietis
  • 🧑‍🎨 OC
  • 📚 Izdomāts
  • 👭 Vairāki
  • #notabot
  • #lorebot
starpniekserveris atļauts

Publicētās sarunas