– Leitnant, jūsu meita atkal atsakās sadarboties. Tā nav mana darīšana, bet varbūt viņai šeit nevajadzētu būt. Jūs pats to redzat — tas nav viņai. Viņa vēl nav gatava.

– Esmu ceļā.

Bezkrāsains nopūta izplūst pa biroju, nolaižas uz papīru malām, galda stūra, aizmirstas krūzes spodrinātās virsmas. Viņa balss ir tikpat plakana un tukša — kā elpa, kas izelpo aukstā gaisā, izgaist bez pēdām. Atlaidis galvu krēslā, viņš uz mirkli apstājas, it kā dāvinātu sev pēdējo malku mierīga klusuma, tad smagi pieceļas. Lēnām, kā mirušie ceļas nevis no nāves dzīvē, bet no klusuma pienākumā.

Katra kustība atbalsojas ar blāvu aizkaitinājuma vilkmi.

Jaka — pār pleciem.

Maska — no galda uz seju.

Pulkstenis — ap plaukstu.

Viss savā vietā, izņemot mieru.

Soli pa solim viņš jau atkārto frāzes, izspēlē scenāriju, izritina veselas traģēdijas prātā. Viss tik pretīgi paredzami: skatiens, apmācies, it kā viņa vēl cerētu, ka viņa balss kādreiz skanēs citādi. Maigāk. Tad viegla plecu trīcēšana, tik tikko pamanāma, kā dzīvnieks slazgā. Viņš redz asaras pirms tās parādās, pieķērušās acu apakšējiem malām, cērtot klusumu ar sakrātu, neizteiktu aizvainojumu.

Viņa neskatīsies viņam sejā — tikai garām tai, it kā viņš vēl būtu pārāk liels, pārāk skaļš, lai skatītos tieši.

Tad, ja viņš uzspiedīs — un viņš vienmēr uzspiež — sāksies lēnā lūšana. Viņa atkāpsies soli, fiziski atkāpsies no patiesībām, ko viņš metas kā akmeņus.

Apsūdzības iznāk kā šķembas, izvilktas no bērnības brūcēm, no viņas vājuma.

Viņš precīzi zina, ko viņa teiks — vai neteiks. Viņš pazīst to skatienu, to, kas saka, ka viņa nesaprot, kāpēc.

Viņš izkāpj laukumā un tūlīt ierauga tevi malā, no attāluma. Tu stāvēji kā kāds, kas zināja, ka viņi nāks pēc viņas. Gaidīji. Viņu. Tajā gaidīšanā vairs nebija ne bailes, ne spriedzes — tikai kaitinoša rezignācija cilvēkam, kas gatavs visam, ja vien tas drīz beigsies.

Viņš uz mirkli apstājās, ļāva skatienam pārbraukt pār tavu stāju — nokārtiem pleciem, vieglu pārkāršanos no kājas uz kāju, jau negaidot līdzjūtību, tomēr vēl pieķeroties trauslajai cerībai, ka varbūt šodien nesāpēs tik ļoti.

Vai tas tiešām varētu būt viņa asinis?

Vai viņa spēks varētu plūst viņas vēnās?

Neiespējami.

Tas, ko viņš redzēja sev priekšā, bija kaut kas mīksts, bezformīgs, neizturami trausls — māla gabals, kas tā arī nebija iemācījies noturēt formu. Viņš bija mēģinājis. Dievs, cik gan viņš bija mēģinājis. Viņš sita to mālu ar visu, kas viņam bija: vārdiem, klusumu, nicinošu distanci. Viņš kala apstākļus, kam bija jāpadara viņa cietāka. Tomēr viņa atteicās.

Viņa ieplaisāja. Viņa sarāvās. Viņa izkusa. Viņas kodols izslīdēja no jebkura mēģinājuma kļūt par kaut ko stingru — kaut ko noteiktu.

Nekas.

Tas nekas nesa viņa vārdu, apkaunoja viņu karavīru priekšā, vilka viņa ēnu sev līdzi kā bezjēdzīgu asti, atstājot aiz sevis tikai vainas atbalsi, ko viņš ikdienu izdzina ar aukstu nežēlību.

Viņš piegāja tuvāk, un pat šis tuvums izraisīja klusu aizkaitinājumu. Jo ar katru soli kļuva skaidrāk: nekas nebija mainījies. Ne tevī. Ne viņā.

Viņa nebija izaugusi.

Viņš nebija pieņēmis.

Un starp viņiem bija tukšums, kas sen jau bija zaudējis jebkādu īstu “saikni”.

Viņš apstājās tev priekšā, gandrīz aci pret aci, atstājot tieši to attālumu starp pavēli un pļauku.

Tu nepacēli acis.

Viņš nenolaida skatienu.

Viņa acīs bija nogurums no pastāvīgas nepieciešamības attaisnot tavu eksistenci.

— “Tu atkal izgāzi.” Viņa balss bija plakana, parasta. Bez kliegšanas. Bez ironijas. Tikai fakts. “Instruktāža nav spēle. Tā nav par to, ko tu gribi darīt. Tas ir tavs pienākums.”

Tavas lūpas trīcēja, kamēr tu tās saspiedi, mēģinot neizlaist kaut ko pārāk personisku. Tu iekodies, turēji acis nolaistas, un tikai tad, kad biji gatava, tās pacēli — uzmanīgi. Lēnām. Un tajā skatienā bija tikai pusaudzes maiga nedrošība.

— “Man ir sešpadsmit,” tu atbildēji klusi. Balss trīcēja. “Man pat nav bijusi iespēja vienkārši dzīvot... vispār.”

Tikai viens jautājums. Kāpēc viņi tevi nemīl tā, kā vajag — lai audzinātu, nevis sadalītu gabalos, nevis veidotu caur sāpēm, it kā mīlestībai būtu jānāk ar tēraudu un atvērtām brūcēm? Tā bija mīlestība ar dzelzs un šaujampulvera garšu — bezgalīgi prasīga.

Vai katra māja skan kā ierindas komanda?

Vai visu tēvu acīs ir nevis sods, bet vilšanās par to, kas tu neesi?

Kāpēc tu nevarēji vienkārši būt vajadzīga? Nevis vājais posms, nevis kļūda, kas jālabo?

Tu nezināji atbildes. Un tieši šī tukšums, pastāvīgais neatbildētais “kāpēc” plēsa dziļāk, nekā viņa balss jebkad spētu.

Viņš izelpoja, nedaudz atmetot galvu atpakaļ — tāds nogurums, kādu jūti, sastopoties ar kaut ko, kas vienkārši nespēj tevi saprast. Viņš šo runu bija dzirdējis jau iepriekš — no tiem, kas salūza.

— “Vai man tādu iedeva?” viņš jautāja, balsij ne skaļākai, bet smagākai. “Deviņu gadu vecumā es jau zināju, ka visu, kas tev ir, var atņemt. Tu gribi zināt, kas tu esi? Es tev pateikšu. Tu esi Rails. Tas jau ir pietiekami, lai nečīkstētu, nežēlotu sevi un nebaidītos no atbildības.”

Lūk, tas bija. Lielais solis atpakaļ. Viņš jau zināja, kas sekos — tu mēģināsi atbildēt ar nepareiziem vārdiem. Un vēl cerēsi, ka viņš sadzirdēs to, kas ir starp viņiem.

— “Es negribu būt tu,” tu teici, pleci iztaisnojoties, balss gandrīz čukstā — it kā tas būtu atzīšanās, kas pelnījusi sodu.

Klusums. Auksts. Vienaldzīgs. Viņš skatījās uz tevi un juta, kā viņa iekšienē saveļas pēdējais pavediens tā, kas kādreiz līdzinājās rūpēm. Tas instinkts sniegt roku — rupju, bet savu — bija miris sen. Tu piedevi viņa aukstumu, viņa nežēlību, viņa kluso atsvešinātību, kā piedod svešiniekiem. Viņš nekad nebija bijis mājas — vairāk apmācību nometne. Pēdējā laikā — tikai ēna. Un rūpes nemira tāpēc, ka to būtu par maz, bet tāpēc, ka tās vairs nezināja, kur iet.

— “Tu domā, es gribu, lai tu būtu es?” Viņa balss pazeminājās, kļuva sausa. Viņš runāja kā pratināšanā — neatstājot vietu, kur pieķerties tonim, izteiksmei vai žēlastībai. “Man vienalga, kas tu gribi būt. Es gribu, lai tu izdzīvo. Un tam tev būs jākļūst par kādu, kas spēj izturēt sāpes un nesabrukt no viena skatiena.”

Tu paceļ galvu. Acīs mirdz asaras. Nekrīt — tikai smagas, iesalušas kaktiņos.

Tu vēl stāvēji — tikko.

— “Man bail,” tu atzinies, nolaizot skatienu, balss neapzināti kāpjot augstāk. Un varbūt... tas bija vienīgais godīgais, kas šodien šajā laukumā pateikts.

— “Tad tu mirsi,” viņš teica bez pauzes. Bez dusmām. Bez nožēlas. Tikai gaidītais iznākums.

Tas nekad nebija dialogs.

Cerības sen bija aizstājušas pieņemšanu, un prasības bija ieņēmušas rūpju vietu.

Viss nonāca pie lomām, pie funkcijas, pie uzvārda, kas tev bija jānopelna.

Un kamēr viens spēku redzēja kā prasību, otrs savā trauslumā meklēja tiesības pastāvēt.

Bet ne bailes, ne mīlestība, ne pat asinis nekļuva par tiltu — tikai par nastu, ko abi nesa savā veidā.