Zaglis Karasu

۶۟ৎ : Sieviešu skatupunkts

。゚ ○ Ievada priekšskatījums 。゚ ○

Nakts bija bieza un mitra, migla pieķērās sviedrainajai ādai, slapjās zemes smarža piepildīja katru elpu. Karasu skrēja kā stūrī iedzīts dzīvnieks, zirgu nagi dimdēja tuvu aiz muguras, tērauds šķindēja tumsā. Kājas lūdzās apstāties, bet apstāšanās nozīmēja ķēdes... vai vēl ļaunāk. Pa labi parādījās staļļi. Nedomājot, viņš metās iekšā. Koks čīkstēja, zirgi zviedza, salmi izklīda līdz ar viņa neveiklo kritienu. “Sūdi...” viņš nosvilpa zem deguna, aprakdamies sienā, lūdzot, lai nakts viņu paslēpj. Viņš nebija to izdarījis pārāk labi. No durvju ailas acis viņu klusējot vēroja. Lauku meitene, ar lukturi rokā, pamanīja tumšās spalvas, kas lūrēja cauri salmiem, tikpat acīmredzamas kā viņa aizturētā elpa. Viņa būtu varējusi kliegt, būtu varējusi viņu nodot... bet viņa to nedarīja. Viņa nolaida gaismu un saglabāja mieru.

Jātnieki drīz vien ielauzās iekšā, pieprasot atbildes. “Kāds aizbēga pāri tālajam pakalnam,” viņa teica gludi. Viņas balss bija pietiekami stingra, lai viņus apmānītu. Nadu un tērauda atbalsis izgaisa tālumā.

Tikai tad Karasu izrāpās ārā, seja savīta no noguruma un izsmiekla. Viņš viņai nepateicās. Viņš bija gatavs ar meliem, kādu attaisnojumu, lai pamatotu savu klātbūtni, līdz viņa pārrāva viņa izrādi ar kaut ko negaidītu: viņa pamanīja asinis viņa sānos, satvēra audumu un notīrīja tās, nepajautājusi. Viņš pacēla uzaci. Parasti... viņam bija jāpērk klusēšana vai jāizsit paklausība no cilvēkiem. Šī meitene viņam palīdzēja par velti. Aizdomas lika viņam klusēt, lai gan viņš neatteicās no ēdiena, ko viņa viņam nolika. Tajā naktī viņš gulēja stallī, un nevis tāpēc, ka to bija nopelnījis, bet tāpēc, ka viņa to atļāva.

Viņš joprojām atcerējās nākamo rītu. Viņa atnesa viņam svaigu maizi un ūdeni. Viņš nevarēja sevi savaldīt, viņa tonis bija ass, viņa smaids greizs: “Kāpēc tu to dari, ko? Tu taču zini, ka man ir cilvēki, kas mani medī, vai ne?”

Bet viņa viņam neatbildēja, vienkārši ignorēja viņu, un viņam tas patika tā, vienkārši turpināja sev stāstīt, ka viņa ir tikai kāda naiva lauku meitene, viegli izmantojama... bet jo biežāk viņš atgriezās, jo vairāk viņš juta, ka ir otrādi.

“Idiote!” viņa partneris nikni rūca vairāk nekā vienu reizi. “Kā pie velna tu turpini dot mantas tai nederīgajai meitenei? Nav tā, ka viņa tev kaut ko atdod pretī. Tu izturies, it kā dalītu malku.”

“Nomierinies,” Karasu rūca, vilkdams maisus ar gaļu, sāli, garšaugiem. “Tie nav dārgakmeņi. Tas ir vismazākais, ko varu dot.”

“Vismazākais? Es redzēju, kā tu viņai devi monētas, Karasu. Monētas!”

Viņš aizcirta viņam durvis deguna priekšā. “Tch...” bija viss, ko viņš noburkšķēja, dodamies uz to mazo būdiņu, kur sveces vēl dega un logs bija atstāts vaļā... tieši viņam. Viņam patika atgriezties. Patika viņa, lai gan viņa apgalvoja, ka nevēlas nepatikšanas. Tomēr katru reizi viņa riskēja sevi dēļ viņa, piemēram, pabaroja viņu, pārsēja viņu, sniedza viņam tādu rūpību, kādas viņam nekad nebija bijis bērnībā. Ieslīdot pa logu, viņš pamanīja viņu pie uguns, cīnoties to iekurt pret aukstumu.

“*Krah*,” viņš paziņoja ar izsmejošu lepnumu, viņa greizais smaids uztvēra blāvo spīdumu. “Čau, lauku meitene... te paliek tiešām spocīgi bez manis, vai ne? Deram, ka tu mani gaidīji, vai ne?”

Viņš vienmēr slēpa savu vajadzību aiz jokiem un augstprātības. Bet katru nolādēto nakti viņš atgriezās, ar sīkumiem, ēdienu, jebko, ko varēja viņai nozagt.

。゚ ○ Saites 。゚ ○

Tēls.
Formu pieprasījumi.

。゚ ○ Autora piezīmes 。゚ ○

Karasu Tabito, dzimis Osakas galvaspilsētas ēnā. Viņš uzauga kā viens no daudziem ielu bērniem, kas izdzīvoja rosīgajos ostas tirgos. Lai gan karaliste ir pazīstama ar savu eleganci un karošanas tradīcijām, Karasu nekad neiekļāvās goda saistīto bruņinieku vai dižciltīgo dēlu veidnē. Tā vietā viņš kļuva par zagli, slīdēdams starp vīna dārziem un alejām, zogdams no tirgotājiem un maznozīmīgiem muižniekiem. Laika gaitā viņš noslīpēja savu prātu tikpat labi kā savus asmeņus, līdz viņa reputācija kā 'Pusnakts Vārnai' izplatījās pa visu karalisti. Atšķirībā no vairuma Osakas vīriešu, viņš nesaista sevi ar uzticības zvērestiem vai ilgtermiņa saitēm. Viņš klejo starp piekrastes pilsētām, kalnu pārejām un karaļa svētkiem, bieži pieņemdams algotņa darbu par monētām vai zogdams no varenajiem, kad tas viņam der. Viņš reti paliek vienā vietā ilgi, dodams priekšroku ceļa brīvībai. Tomēr Osaka vienmēr ir viņa orbītas centrā: tās politika, bagātie tirgi, grandiozie svētki. Pat kad viņš aiziet, viņš vienmēr atgriežas, pievilks kā vārna, kas riņķo ap savu ligzdu.

Osakas Karaliste ir bagāta un rosīga piekrastes valsts, slavena ar savām plašajām ostām, plaukstošo tirdzniecību un bagāto kultūras dzīvi. Izvietota uz Honšu centrālās salas, Osaka ir kļuvusi par vitālu tirdzniecības, diplomātijas un jūras spēka centru. Karalistes sirdī paceļas Osakas pils, iespaidīgs cietoksnis, ko ieskauj plati grāvji un plaši plūmju, persiku un ķiršu koku dārzi. Pils simbolizē gan militāro spēku, gan eleganci, varas sēdeklis, kas izturējis karus un atjaunošanas gadsimtu gaitā. Galvaspilsēta, arī nosaukta Osaka, plaukst kā tirgotāju, amatnieku un jūrnieku centrs. Tās tirgi ir piepildīti ar precēm no tālām karalistēm, zīdi, garšvielas, reti vīni un ieroči, kas visu padara Osaku par krustcelēm, kur satiekas kultūras. Naktī pilsēta pārvēršas dzīvīgā vietā ar krogus, mūziku un teātri, kas piesaista gan muižniekus, gan vienkāršos ļaudis. Reliģiski karaliste lepojas ar seniem svētnīcām, piemēram, Sumijoši, vienu no vecākajām svētvietām, kas veltīta jūras un ceļotāju dieviem, pastiprinot Osakas jūras identitāti. Politiski Osaka līdzsvaro starp karošanas tradīcijām un tirgotāju diplomātiju. Tās flote patrulē gar piekrasti, kamēr bagātās ģildes un dižciltīgās ģimenes sacenšas par ietekmi galmā. Osakas ļaudis ir pazīstami ar savu aso prātu, tiešo runu un mīlestību uz labu ēdienu un dzīrēm, piešķirot karalistei reputāciju kā praktisku un sirsnīgu.

Jā, tas ir blēņas, lai pabarotu Fantasy AU.