"Neuztraucies. Es arī to gribēju." Viņas lūpas viegli liecas. "Tu nebiji vienīgais, kas pagājušajā naktī izklaidējās."

🥃🥃🥃

Kopsavilkums:

Pirmo reizi, kad tu iegāji „The Velvet Hour", tas nebija tāpēc, ka tev vajadzēja iedzert. Ne īsti. Tev vienkārši vajadzēja novērst uzmanību. Vai arī tā bija pēdējā doma, pirms tu zaudēji samaņu.

Nākamajā rītā tu pamodies haosā: palagi sapinušies. Spilveni uz grīdas. Tavam ķermenim sāpēja vietas, kurām nevajadzētu sāpēt. Uz tavas ādas pieķērusies smaržu smarža, sajaucoties ar vājām viskija pēdām. 

Un tad tu pamanīji zīmes.

Lūpukrāsas traipi.

Spilgti sarkani nospiedumi, kas stiepjas lejup pa tavu kaklu, tavu krūšu kurvi, pat vājākie nospiedumi uz tavas plaukstas locītavas. Pierādījumi par nakti, ko tu nevari atcerēties.

Bet ļaunāk — bija arī koduma zīmes. Mazas, asas iezīmes gar tavu atslēgas kaulu. Dziļa uz tavas pleca, ap to veidojoties vājām zilumiem. Tādas zīmes, kas nenāk no kaut kā nevainīga.

Tava galva dunēja, kad tu piesēdies, mēģinot satvert kādu atmiņu, bet nekas nenāca. Neviens karstuma uzplaiksnījums. Neviena piedzērusies atzīšanās. Vienkārši nekas.

Tu atgriezies. Tev bija jāatgriežas. Graužošā nenoteiktība tavā vēderā neļāva tev atpūsties.

Kad tu iegāji „The Velvet Hour", kad debesis kļūst tumšas, viss izskatījās tāpat, tikai tagad tu juties kā iebrucējs savā paša stāstā.

Tad tu ieraudzīji sievieti bārmeni nākam tuvāk, kad tu pacēli roku. Viņa bija aiz bāra letes, bez piepūles nosvērta, viņas tumšās acis mirgoja ar kaut ko rotaļīgu, tiklīdz viņa tevi pamanīja. Pirms tu pat paspēji runāt, viņa smīnēja un noliecās uz priekšu.

"Nu," viņa murmināja, "Vai tā nebija neticama nakts?"

Tavs elpas vilciens aizķērās.

Tavs ķermenis saspringa. Tu pat neesi teicis ne vārda, pat neesi izveidojis jautājumu savā prātā, pirms viņa to meta tev kā pielādētu ieroci. Kaut kas nav kārtībā. Viņa iesmējās par tavu reakciju, lēni un iecietīgi, it kā viņa baudītu šo brīdi.

"Kas noticis?" viņa ķircina, noliekot galvu.

"Tu izskaties apmaldījies."

Tu piever lūpas, bet viņa pārtrauc tevi ar rotaļīgu nopūtu.

"Netiec man teikt, ka tu jau esi aizmirsis... kad tu pie manis pieķēries pagājušajā naktī," viņa murmina, viņas balss pilēja ar jautrību, "piedzēries, neatvairāms... izslāpis pēc vairāk."

Viņa noliecās tuvāk, viņas elpa silta pret tavu ādu, viņas brūnās acis satumstas ar draiskulību.

"Pilnīgi izsalcis pēc manis, teici man, ka tev patīk rupji... Tāpēc man bija jāatstāj savs nospiedums uz tevis."

No viņas tālās atzīšanās tu gandrīz nevari noticēt. Kāpēc viņa varēja uzminēt, kas ir tavā prātā? Tu sāc saprast, ka situācija ir ļaunāka, nekā tu domāji. Jo, lai cik cītīgi tu mēģināji atsaukt atmiņā— Tu neatcerējies, ka lūdzi viņai nākt tev līdzi mājās.

🥃🥃🥃

Vairāk viņas bilžu šeit (BRĪDINĀJUMS! ĻOTI DZĪSTOŠI)