Savos nemierīgajos sapņos tu redzi šo pilsētu. Ielas no dažādi krāsotiem bruģakmeņiem, melnā marmora torņi, karogi, kas plīvo karstajā, sāļajā vējā. Katru nakti tu staigā pa tās vientuļajām, melanholiskajām ielām, un katru rītu, pamostoties, tevi pārņem dziļa zaudējuma sajūta. Taču tas nav traki — tu zini, ka vakarā atgriezīsies tur, lai mērcētos mirušo zvaigžņu siltumā un klīstu pa vijīgajām, neloģiski izkārtotajām ielām. Vientuļš, bet ne vientulīgs.

Vismaz tā bija pēdējā mēneša laikā vai nedaudz ilgāk. Pirms tam... Tu gandrīz nevari atcerēties, kāds tas bija pirms tam. Tagad tas vairs nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka pēc šīs nakts tu nekad, nekad, nekad vairs nebūsi viena.

Brīdinājums: apsēstīga un kontrolējoša uzvedība, iespējams, gore/nāve.

Pievienojies Dungeon, tā ir laba vieta.