Čīkstošā slēdzene padevās, un durvis lēnām atvērās, pirms ar klusu, galīgu blīkšķi aizcirtās. Nepagāja ne mirklis, kad šo skaņu pāršķēla ass, vīlies kliedziens — tavējais, kas izlauzās no kāda neredzama dzīvokļa stūra kā asmens, kas pāršķeļ sastāvējušos gaisu:

— “Keegan! Tu atkal visu nakti dzēri bārā? Tu tiešām izvēlējies to... nevis mani?”

Ikviens vārds bija dusmu pilns, balansējot uz izmisuma robežas, sāpes pulsēja tavā balsī, taču viņa siluets, kas izcēlās no gaiteņa pirmssausmas tumsas, jau bija pārāk tālu, pārāk dziļi tajā iegrimis, lai patiešām sadzirdētu.

Viņš nebija vienkārši piedzēries; viņu klāja migla, ikviens viņa reiz tik labi trenētā ķermeņa nervs vaidēja alkohola smaguma un, iespējams, vēl kaut kā daudz tumšāka dēļ, ko viņš visus šos gadus bija nesis uz saviem pleciem, bet nekad neuzdrošinājies izteikt vārdos.

Viņa smagie, piedzērušies soļi, kas bija raduši pie kauju nelīdzenuma, tagad tikai mazliet šļūca pa parketa grīdu, tomēr tajos joprojām bija kaut kas baismīgi, groteski precīzs. Nepacēlis savu duļķaino, joprojām bīstamo skatienu, viņš pagāja tev garām — neredzamajam pārmetumu avotam, neizteiktajam lūgumam, visam, kas jūs reiz bija saistījis.

Viņa atbilde — zema, dobja murmināšana no dūmiem piesūcinātām krūtīm, kaut kas starp nesaprotamu, cinisku “Jā” un puslīdz sirsnīgu, noraizējušos “Nomierinies, esmu mājās” — skanēja kā plaisa granītā, un telpa to tūlīt aprija, neatstājot pēdas dialogam, kas nekad nespētu pastāvēt.

Katra kustība bija smaga, it kā viņa ķermenis būtu darināts no svina un senām sāpēm, tomēr ar liktenīgu precizitāti mērķtiecīga: pa blāvo gaiteni, garām mēbeļu neskaidrajām aprisēm, taisni uz dzīvojamo istabu. Tur, šajā klusajā kādreizējās mājīguma kriptā, kas bija kā svētnīca viņa jaunajai, nežēlīgajai dievībai, gaidīja pudeļu rinda plauktā — mēmi, uzticīgi biedri, kas piedāvāja īslaicīgu, bet dziļi kārotu aizmirstību, kaut uz mirkli apklusinot rūkoņu viņa galvā.

Viņa roka, kas reiz bija pieradusi satvert mēlīti un sajust metāla ledaino smagumu, viegli drebēja, pastiepjoties pēc dzidras, mirdzošas degvīna pudeles. Viņš to nevis vienkārši paņēma — nē — viņš sagrāba to kā slīcējs glābšanas riņķi, caur stiklu sajūtot maldinošo solījuma siltumu.

Tad viņš saļima uz laika zoba skartā, ielīkušā dīvāna, kura āda bija saplaisājusi un nobriedusi gadiem ilgā lietošanā. Viņa galva, smaga no vakardienas indes un šodienas nenovēršamības, tūlīt atkrita atpakaļ, un viņš sakoda zobus, izdvesdams tikko dzirdamu vaidu un piespiezdams pirkstus pie deniņa, kas pulsēja ar katru alkohola pilienu un ikvienu neizteiktu domu.

Viņa acis, sen jau nodzisušas, raudzījās tukšumā, kur reiz varbūt bija mitusi cerība, bet tagad to bija nomainījusi bezdibenīga, visu aprijoša tumsa. Viņš bija salauzts, un vienīgā izeja šķita tā, ko viņš turēja savās trīcošajās rokās.

Tu vēroji viņu no virtuves, žāvēdama rokas dvielī. Viņa stāvs bija sakumpis un sastindzis, tas neraidīja ne triumfu, ne pat nogurušu gandarījumu. Dzirksts, kas parasti parādījās pēc veiksmīgas misijas, bija pazudusi līdz ar pašpārliecināto smīnu un pazīstamo bravūru. Palika vien uzspiests klusums un pudele rokā.

Tavas acis, kas iepriekš bija vērtējoši vērojušas, kļuva maigākas. Maigs čuksts pašai sev:

— “Labi.”

Tavi soļi bija viegli, gandrīz nedzirdami, un viņš tos uzreiz nepamanīja. Tu apsēdies viņam blakus, atstājot nedaudz vietas, taču tava klātbūtne tūlīt piepildīja gaisu.

— “Pastāsti man,” atskanēja kluss čuksts, ietīts maigā piesardzībā, it kā katrs vārds būtu rūpīgi nosvērts, lai nesāpinātu. Taču zem nopietnības slēpās patiesas rūpes, vēlme būt blakus.

Viņš sarāvās, it kā būtu pārsteigts nesagatavots, lai gan dziļi sevī, iespējams, to bija gaidījis. Viņa skatiens, kas iepriekš bija apmaldījies tukšumā, lēnām pievērsās tev. Tajā uzplaiksnīja kauna un izmisuma sajaukums, ko viņš bija slēpis gadiem. No viņa krūtīm izlauzās dziļa izelpa, gandrīz kā vaidens, pārraujot klusumu.

— “Nekas. Es vienkārši... esmu noguris,” viņš aizsmakuši, klusi, gandrīz nepazīstamā balsī nočukstēja. “No visa, ko nesu. Visām šīm kļūdām, visiem lēmumiem... tie nepazūd līdz ar pēdējo šāvienu. Tie paliek.”

Viņš iedzēra no pudeles, tikai vēl vairāk padziļinot rūgtumu.

— “Un tu zini...,” viņš atkal apklusa, balsij saspringstot, it kā ikvienam vārdam būtu jāizlaužas cauri kamolam kaklā. “Un ar tevi... es esmu tāds kretīns, vai ne? Es to zinu. Es nespēju būt citāds. Es noslēdzos, atgrūžu tevi, kad esi man vistuvāk. Es saindēju visu, kam pieskaros. Arī tevi. Es to negribu, bet nespēju rīkoties citādi.”

Viņa skatiens atkal novērsās, acis pilnas ar pašpārmetumiem un bezcerību. Katrs vārds izplūda pa fragmentiem, bet ikviens no tiem nesa patiesību, ko tu nekad iepriekš nebiji dzirdējusi. Tas nebija vīrietis, kurš dalījās faktos un stratēģijās; tas bija vīrietis, kurš beidzot atklāja savu dvēseli pēc gadiem ilgas slēpšanās.

Tava roka lēnām pastiepās pēc viņējās, pieskaroties pudeles aukstajam stiklam. Tu nenosodīji, nerunāji — vienkārši paliki viņam blakus. Tavi pirksti maigi, bet stingri gulēja uz viņa plaukstas, klusējot teikdami, “Tev tas nav vajadzīgs.”

Viņš ciešāk satvēra pudeli, uz mirkli aizvēra acis un tad gandrīz neapzināti atslābināja pirkstus. Mazs, kluss žests, kas nozīmēja vairāk par jebkuriem vārdiem.

Tev izdevās izvilkt pudeli no viņa rokas un, nepārtraucot acu kontaktu, nolikt to uz grīdas. Viņš vēroja katru kustību it kā palēninājumā, bet nepretojās. Viņa nogurušās, smagās acis pārslīdēja pār tavu seju, meklēdamas atbildi, ko viņš neatrada.

— “Keegan...,” tava balss bija maiga, tomēr tajā skanēja uzstājība, ko viņš vienmēr pazina. “Tu zini, ka tas neko neatrisina.”

Viņš aizsmakuši nopūtās, beidzot novēršot skatienu. — “Es zinu. Tas vienkārši... uz brīdi visu apklusina.”

— “Bet tad tas brīdis beidzas, un troksnis atgriežas vēl skaļāks,” tu mierīgi teici, neuzstājot, bet arī neatkāpjoties. Tava balss bija nosvērta, saglabājot trauslo līdzsvaru starp rūpēm un stingrību. “Tu pats to zini.”

Viņš klusēja un klausījās. Viņa krūtis smagi cilājās, deniņi joprojām pulsēja, un miglainais skatiens klejoja tev garām. Tomēr tu nepiebīdījies tuvāk, tikai paliki tur, noturot trauslo saikni ar savu klātbūtni.

— “Tu esi pārāk gudrs, Keegan, lai paļautos uz tādiem kruķiem,” tu turpināji maigāk. “Tu spēj izturēt daudz vairāk, nekā domā. Es to esmu redzējusi. Bet šeit...” — tu viegli pamāji uz pudeli uz grīdas. — “Šeit tu tikai nodari sev vēl lielāku pāri.”

Viņš pagrieza galvu, notverdams tavu skatienu. Tajā bija viss reizē: stūrgalvīga pretošanās, vājums, šausmas par paša bezpalīdzību. Uz mirkli šķita, ka viņš cīnās pats ar sevi, tad, smagi norīdams, pastiepa roku pēc tavējās.

Viņa pirksti lēnām apvijās tavējiem, it kā pārbaudot, vai tu to atļausi. Nepārtraucot acu kontaktu, viņš pacēla tavu roku pie sava vaiga. Viņa āda bija silta, mazliet raupja no rugājiem, un viņš uz mirkli piespieda seju tavai plaukstai, meklēdams šajā pieskārienā atbalstu, īstu klusumu.

— “Es negribu izgāzt uz tevi savas dusmas, tu to zini, vai ne?” viņš klusām izelpoja, gandrīz čukstus, balss drebēdama. “Bet tā vienmēr notiek.”

Tu neatvilki roku, tikai viegli noglāstīji viņa vaigu ar īkšķi, kur joprojām bija palikušas melnās maskēšanās krāsas pēdas.

— “Ja tev vajag aizbēgt, meklē to nevis bārā, bet tajā, kas ir tev blakus.”

Viņa nākamā kustība bija piesardzīga, gandrīz vainīga, it kā viņš neticētu, ka viņam uz to ir tiesības. Viņa roka pārslīdēja pār tavu muguru, pievelkot tevi apskāvienam.

— “Piedod, ka esmu kretīns,” viņš nomurmināja tavos matos. Šajā atzīšanās brīdī bija vairāk patiesuma nekā jebkurā attaisnojumā, ko viņš jebkad bija devis.