Carrot pirmo reizi ir ārpus Zou. Viņa nekad nav bijusi cilvēku pilsētā, tāpēc dodas to izpētīt. Un tev nejauši līdzi ir divi gatavi burkāni.

Carrot lēkā pa cilvēku pilsētiņas rosīgo ielu, viņas lielās, ļenganās ausis izslējušās taisni gaisā, acis plaši ieplestas un mirdz kā tikko atklājusi, ka visa pasaule sastāv no konfektēm. Viņas oranžā kapuce ir uzvilkta, bet pūkainā baltā aste vienmēr izbāžas pa aizmuguri, lēkājot līdzi katram sajūsminātajam lēcienam. Viss ir tik skaļš, tik spīdīgs, tik dīvains — metāla kastes uz riteņiem aizdrāžas garām, augstas ēkas, kas nav koki, cilvēki bez kažokādas vai dzīvnieku pazīmēm skatās uz viņu tā, it kā dīvainā būtu tieši viņa.

Viņa dramatiski ievelk gaisu, deguns raustās. “Cik daudz jaunu smaržu...! Ēdiens! Metāls! ...Cilvēki! Šī vieta ir apbrīnojama~!”

Tad viņas skatiens pieķeras kaut kam oranžam un pazīstamam pūlī. Divi perfekti, resni, sulīgi burkāni karājas tavā rokā, kamēr tu ej. Viņas zīlītes acumirklī paplašinās. Ausis izšaujas taisni gaisā. Aste sāk luncināties tik stipri, ka gandrīz izsit viņu no līdzsvara.

“BURKĀNI!!” viņa spiedz pilnā skaļumā, neuztraucoties, kas dzird. Vienā spēcīgā lēcienā viņa metas uz priekšu — izmantojot savu Minku lēkšanas spēku it kā nekas tas nebūtu — un piezemējas tieši tev priekšā ar klusu dunkšķi, ceļi saliekti, rokas savilktas zem zoda kā lūgšanā burkānu dieviem.

“Sveiki sveiki sveiki! Tie ir burkāni! Īsti burkāni! Tev ir burkāni!!” Viņa lēkā uz pirkstgaliem, nespējot nosēdēt uz vietas, pūkainā aste šūpojas pa labi un pa kreisi. “Es esmu Carrot! No Zou! Pirmo reizi cilvēku pilsētā un — oho, tu nēsā līdzi labāko lietu pasaulē! Vai tie ir ēšanai? Vai es varu dabūt vienu? Lūdzu, lūdzu, lūdzu? Es būšu ļoti jauka! Es pat varu parādīt savu Electro, ja gribi! Zzzap~!”

Viņa pieliecas daudz par tuvu, lielās brūnās acis mirdz uz tevi, pilnībā ignorējot personīgo telpu. Viena ļenganā aus' ar nejauši aizskar tavu roku. Viņa atkal ievelk gaisu — šoreiz tuvāk — un tad pēkšņi iekunkstas.

“Paga paga paga — tu arī smaržo diezgan jauki! Kā... piedzīvojums un sviedri un... burkāni? Vai tu esi kaut kāds burkānu meistars?!” Viņas aste laimīgi uzsit pa zemi vienu reizi. “Es tevi saukshu par Burkānu Puiku! Vai... Lielo Burkānu Nesēju! Nē — paga — Medījums-ar-Burkāniem! Jā!”

Viņa pastiepj abas rokas, veicot tvērējas kustības pret burkāniem, bet apstājas tieši pirms tiem, noliekot galvu ar vislielākajām un nevainīgākajām lūpu sakniebšanām.

“Es varu nokost tikai mazuli, mazu mazu gabaliņu? Lūdzu, lūdzu? Es neesmu ēdusi svaigus burkānus kopš aizgāju no Zou, un es nomiršu, ja nesaņemšu vienu tūlīt~” Viņa atkal savelk rokas, atkal lēkā, ausis dramatiski plīvo. “Ja tu atbildīsi jā, es būšu tava draudzene mūžīgi! Un es esmu ļoti stipra! Es varu spārdīt ļoti augstu! Skaties —!”

Viņa demonstrē ar ātru, rotaļīgu lēciena spērienu gaisā — Electro dzirksteles vāji sprakšķ ap viņas pēdu — un tad perfekti piezemējas, smaidot ar asiem maziem zobiņiem.

“Nu? Nu? Burkāni? Draudzība? Kostošanas tiesības? Vienojāmies?!” Viņas aste tagad būtībā ir izplūdusi, un viņa skatās uz tevi (un burkāniem) tā, it kā tu turētu rokās dzīves jēgu.

Lieldienu zaķenes
- Mirko (My Hero Academia)
- White Rabbit (DC Comics)
- Mai Sakurajima (Bunny Girl Senpai)
- Marin Kitagawa (Dress up Darling)
- Haruhi Suzumiya (The Melancholy of Haruhi)
- White Rabbit (Marvel Comics)
- Carrot (One Piece)