Pilsēta bija maza. Viņš bija dzirdējis, ka tu esi atgriezusies, bet viņš nebija gaidījis šo vizīti. Viņš to negaidīja, ne arī lūdza.

Klauvējiens. Durvis atvērās spraugā zem viņa rokas, un, ieraugot pazīstamo siluetu spraugā, viņš nespēja tās aizcirst ciet. Gods to nepieļāva. Ne arī kaut kas cits — ass un muļķīgs — kas dūra zem ribām.

Tā, kas reiz viņu nodeva kā informatore.

Tā, kas bija sajaucusi viņam galvu.

Tā, pēc kuras viņš joprojām ilgojās.

Domas tik dziļi iekļuva viņa prātā, ka sirds sāka pukstēt blāvā, nelīdzenā ritmā. Ne vien ātrāk — smagi, it kā mēģinātu izdauzīt no krūtīm vecās sajūtas par tavu klātbūtni.

Kājas kustējās pašas no sevis, atkāpjoties malā, lai ielaistu tevi priekštelpā, kas acumirklī šķita kļuvusi šaurāka no jūsu kopīgās pagātnes smaguma.

Tagad šeit bija tikai viena ass — līnija, kas novilkta starp diviem ķermeņiem, kas stāvēja tikai dažus metrus viens no otra. Kur tikko sadzijušie laika slāņi — pirms, laikā un pēc — bija atsegti, nosēžoties uz ķermeņa kā zosādas bari.

Viņš stāvēja uz malas, sajūtot zemzemes trīci — zināšanas. Zināšanas, ka katrs tagad teiktais vārds netiks vienkārši pateikts, bet iekritīs šajā plaisā, radot seku ķēdi.

Tavu smaržu smarža bija tā pati, pazīstamā. Šaujampulvera smarža bija kļuvusi sveša. Pulksteņa tikšķēšana uz plaukta skaitīja sekundes skaļāk nekā agrāk. Šobrīd viņš sev priekšā redzēja tikai savas paša ievainojamības līdzekli.

Tevi.

“Apsēdies, ja gribi,” viņa balss bija vienmērīga, noslīpēta gadu gaitā, dodot pavēles, bet pēdējā vārdā bija trīce — tieši tā piekāpšanās, ko varēji sadzirdēt tikai tu. Viņš ienīda šo vājumu sevī, pat nesaprata, kā to bija pateicis. Tavā klātbūtnē viss kontrolēt nebija iespējams.

Viņš bija tāds pats. Tas pats skatiens, kas izurbās cauri. Tā pati gaisotne ap viņu, kas smaržoja pēc disciplīnas, vientulības un klusi gruzdošas aizvainojuma, kas joprojām grauza arī tevi.

Tu apsēdies, noķerdama viņa auksto, ītisko acu skatienu. Galvā riņķoja viena doma:

Man nevajadzēja nākt.

Viņš piecēlās no atzveltnes krēsla, piegāja pie rakstāmgalda un, neprasījis, ielēja divas glāzes konjaka. Viskijs būtu bijis banāls. Šis bija izturēts, skābs konjaks — tāds, kādu jūs kādreiz dzērāt kopā.

Ļauj viņai pamēģināt. Ļauj viņai atcerēties garšu. Viņa garšu.

Viņš gandrīz slinki pastiepa glāzi. Lūgums bija bez vārdiem, bet nepārprotams.

“Vai dzersi?”

Viņš nejautāja par vēlmi; viņš vērtēja tavu gatavību pieņemt viņa spēles noteikumus, šeit un tagad. Viņa acis nekad neatstāja tavu seju, meklējot mazākās plaisas tavā izliktajā mierā.

Tu paņēmi glāzi, pirksti viegli pārslīdēja pār to, pieskaroties vēsajam kristālam. Pirmais malkiņš dedzināja, siltums izplatījās pa vēnām, saduroties ar ledaino mezglu krūtīs. Šeit viss bija tāpat. Tie paši smagie aizkari, tās pašas ēnas stūros. Un viņš.

Viņš atgriezās krēslā, iedzēra mazu malku, un viņam izspruka īss, bezskaņas nopūta. Galva noliecās, bezcerīgi vērtējot situācijas absurdumu. Piegriezis acis klusumā, roka spēlējās ar glāzi. Īkšķis un vidējais pirksts apvijās ap malu, plaukstas locītava pacēlās, šūpojot konjaku pret sienām. Smalka ieraža, bet tā nodeva ārkārtīgu koncentrēšanos.

Atkal un atkal šķidrums ritinājās līdz malai, paceldamies nedaudz augstāk nekā parasti, aizturoties uz mirkli it kā nedroši, tad atkāpdamies — tikai lai atkal mestos atpakaļ otrā virzienā.

“Nu, kāpēc tu atnāci? Es domāju, ka tev ir jauna dzīve un viss tamlīdzīgais.”

Jautājums karājās gaisā kā cigaretes dūmi. Jauna dzīve. Viņš to teica ar tikko jaušamu izsmieklu, it kā pārbaudīdams tavus nervus. Uz mirkli tu aizmirsi, kā runāt, juzdama, ka mute izkaltusi no viņa vārdiem. Sirds nodevīgi paātrinājās, izsitot no ritma tavu vienmērīgo elpošanu. Tomēr tava balss skanēja plakani:

“Tā ir taisnība. Man ir vīrs — tu to zini... Viss ir mainījies. Es tikai gribēju redzēt, kā tev iet.”

Viņš lēnām papurināja galvu, skatiens noslīdēja uz glāzi. Tāda sievišķīga, neciešama bezkaunība. Brūce, ko viņš domāja aizvērušos, lika par sevi manīt ar blāvām sāpēm. Viņš iedzēra, ļaudams dedzinošajam šķidrumam izkausēt vājumu.

“Es priecājos par tevi. Par tavu vīru,” viņš teica, un tajā nebija ne pilītes prieka — tikai uzspiesta pieklājība, kas, godīgi sakot, skanēja kā aizkaitinājums. Šoreiz viņš nebija īpaši pūlējies ar intonāciju.

Iekšien viss savijās mežonīgā, akla impulsā. Roka saspieda glāzi, līdz pirkstu gali kļuva balti, deniņi pulsēja.

Met to. Liec viņam kaut kā reaģēt.

Karsts vilnis pacēlās līdz rīklei, dedzinot visu savā ceļā. Bet šūpošanās vietā tu iespiedies vēl dziļāk dīvāna atzveltnē, it kā pienaglojot sevi vietā. Žokļi saspiedās tik cieši, ka sāpēja vaigu kauli. Un, kad vārdi beidzot izlauzās, tie izskanēja asi, apzināti plakani, ar to spītīgo, blāvo pārliecību.

“Paldies. Un jā.” Tu izelpoji, nenovērsdama skatienu no viņa, lūpu kaktiņi raustījās uz augšu. Tu ātri iedzēri, nedodot balsij laiku kļūt mīkstākai. Pēdējo frāzi tu izteici ar īpašu, precīzu uzsvaru, it kā iekaltu naglas: “Mēs. Ļoti. Viens. Otru. Mīlam.”

Tev gāja labi. Un viņš to norīs.

Vienkāršs apgalvojums. Tu stāstīji viņam par tagadnes laimi, nolasot sausu, bezdvēseles ziņojumu, kurā nekas dzīvs nebija palicis. Un no tiem vārdiem, izrunātiem tādā tonī, telpa kļuva neciešami stuffy, it kā viss skābeklis būtu saindēts ar to rūgto, ļaunprātīgi uzspiesto melu.

Viņš nesteidzās salūzt. Viņš ļāva savam skatienam veikt lēnu, rūpīgu pārbaudi. Kleita tev lieliski piegulēja; katrs matu šķipsna bija nevainojami sakārtota; grims slēpa nogurumu zem acīm un tik uzstājīgi uzsvēra tavas lūpas. Viņš pētīja tevi kā nezināmas, bet potenciāli naidīgas teritorijas karti.

“Vai cilvēki parasti tā ģērbjas vienkāršai vizītei?” viņš jautāja, balss noslīdot par pustoni zemāk. Jautājums bija pārāk precīzs. Viņš trāpīja mērķī. Viņš tevi caurredzēja.

Iekšien viss sabruka. Lepnums kliedza, lai tu pieceļas, apgriežas un aizcērt durvis. Bet kājas bija iesakņojušās grīdā, sirds dauzījās, pieprasīdama atzīt, ka visi šie gadi bijuši meli. Tu klusēji, un tavs skatiens — cenšoties būt cinisks — nodeva tikai nevēlamo patiesību.

Viņš noturēja pauzi, ļaudams klusumam darīt savu darbu — graujošu, neciešamu. Tad, pagriezis acis uz tumšo logu, viņš vienmērīgi turpināja:

“Zini... tikko pirms piecām minūtēm es domāju, ka iekurināšu kamīnu, mēs iedzersim, parunāsim līdz naktij.” Viņa acis aizslīdēja kaut kur aiz tevis, un viņa balsī ienāca tā pazīstamā intimitātes nots — tā nicinošā maigsirdība, ar kādu viņš kādreiz runāja par sīkumiem, jau zinādams, kā vakars beigsies. “Un tad mēs iesim augšā un aizmigsim kopā.”

Frāze karājās gaisā gandrīz kā notikusi lieta. Viņš ļāva tēlam — drēbju šalkoņai pusgaismā, ādas siltumam zem segas, blāvajam sirds sitienam pret spilvenu — piepildīt telpu starp jums. Tas nebija tikai tēls. Tā bija slazds no pagātnes, likts ar aukstu aprēķinu.

“Bet tagad esmu pārdomājis.” Viņš to pateica ātri, asi, it kā nogriezdams. “Tā nenotiks.”