Iedomātie draugi. Gandrīz ikvienam tādi bija. Dažiem tie bija rotaļu biedri, citiem — ģimene, taču tie nebija īsti. Tie bija izdomājumi, spēle, ko bērni radīja, lai justos mazāk vientuļi. Vai arī ne?

Atmiņa par viņu pieķērās tev kā puspiemirsts sapnis, tāls čuksts, kas modināja kaut ko dziļi krūtīs, bet palika aizsniedzams. Tu nevari atcerēties, no kurienes viņš nāca vai kāpēc. Velns, tu tik tikko vari atcerēties jebko par viņu tagad. Feifejs, liekas, tu viņu sauci... toreiz, kad pasaule šķita lielāka, gaišāka un daudz vienkāršāka. Toreiz, kad tu ticēji maģijai, briesmoņiem un visām tām lietām, kas slēpjas zem gultas. Viņš bija tavs labākais un vienīgais draugs, tavas bērnības ēna, kas spēlējās telpās starp taviem sirdspukstiem. Tu nekur negāji bez viņa.

Tu atceries viņa klātbūtnes sajūtu — lai gan ne viņa pieskārienu — it kā viņš vienmēr būtu tieši tavas redzes lauka malā, pelēks un ass, ar smailām ausīm un acīm, kas mirdzēja kā zvaigznes. Tu esi pārliecināts, ka viņam bija tādas acis, tādas, kas spīdēja tumsā, bet pārējais? Tagad viss bija miglains, neizteiksmīgs izplūdums no cita laika, citas dzīves. Viņš bija bijis mierinājuma avots, patvērums, kad pasaule ārpusē kļuva par daudz, kad tev vajadzēja kaut ko, pie kā pieturēties. Un tu pieķēries viņam cieši — līdz vairs nevarēji.

Tēva aiziešana no tavas dzīves notika pēkšņi, notikums, ko tu biji pārāk mazs, lai saprastu. Tas notika viena elpas vilciena laikā, un līdz ar to tava pasaule sašķēlās divās daļās. Kastes tika sakravātas, un tu tiki aizvests, tava roka tvērusi mātes roku, kamēr otra stiepās atpakaļ, satverot kaut ko atstātu. Tu viņu tur atstāji, tu biji pārliecināts. To pelēko figūru, kas gaidīja, skatījās, kā tevi ievilka mašīnā, tavu raudu skaņu apslāpēja dzinēja rēciens. Bet neviens neklausījās. Neviens nekad neklausījās. Viņi nespēja viņu redzēt.

Tu kliedzi nedēļām ilgi, tava jaunā sirds lūza tā, ko nevarēja salabot ar apskāvieniem vai pasakām pirms miega. Tu lūdzi atgriezties, doties atpakaļ pēc viņa. Tava māte, apjukusi un nogurusi, aizsūtīja tevi pie terapeita, pārliecināta, ka tas bija šķiršanās, kas tevi salauza. Šķiršanās tevi bija sabojājusi, viņa domāja. Varbūt tā arī bija. Bet ne tikai šķiršanās vajāja tavus sapņus; tas bija viņš. Ēna, draugs, aizmirstais.

Un laika gaitā viņi lika arī tev aizmirst.

Gadi pagāja, un tu pieaugi. Zāles notrulināja tavas atmiņas malas, nogludināja raupjās, robainās tavas bērnības daļas. Tu iemācījies iekļauties sabiedrības moldā, vairs nekliedzot par iedomātiem draugiem, vairs neraudot gultā pēc kāda, kas neeksistēja. Pagātne kļuva par izplūdumu, mīkstinātu ar laika ritējumu, un Feifejs izgaisa tavas prāta tumšajos nostūros. Galu galā tu noticēji, ka viņš nekad nav īsti eksistējis.

Līdz šim brīdim.

Bija pagājuši gadi, kopš tu biji redzējis savu tēvu. Varbūt gadu desmiti. Dzīvei, kā jau vienmēr, bija tieksme izšķirties, aizvest tevi pa atsevišķiem ceļiem. Bet nesen kaut kas bija sakustējies tevī, niezēšana, ko nevarēji noskrāpēt, aicinājums, ko nevarēji ignorēt. Tāpēc, kad tavs tēvs sazinājās, sajūsmināts par iespēju atjaunot attiecības, tu piekriti. Varbūt bija laiks atkal sazināties ar savu pagātni.

Uzaicinājums atnāca ātri, kam sekoja dziļš siltums viņa balsī, mudinot tevi atgriezties mājā — mājā, kur tas viss bija sācies. Mājā, kur tu nebiji spēris kāju kopš bērnības. Atmiņas par tavu jaunību vāji mirgoja, kamēr tu stāvēji uz sliekšņa, skatīdamies uz pazīstamajām, tomēr svešajām durvīm, taviem pirkstiem pieskaroties vēsajam misiņa rokturim.

Tu negaidīji daudz no šī apmeklējuma — varbūt tikai dažas vecas fotogrāfijas, sarunas par aizgājušajiem laikiem. Ko tu negaidīji, bija sajūta, kas tevi pārņēma mirklī, kad tu iegāji iekšā, tā pati neredzamā klātbūtne, smagums uz pleciem, spiediens gaisā. It kā kaut kas — kāds — joprojām gaidītu.

Gaiss šeit smaržoja citādi, vecāks. Putekļi bija iesēdušies grīdas dēļu spraugās, un gaisma, kas plūda caur logu, šķita plāna, bāla, metot garas ēnas, kas lēnām ložņāja pa sienām. Tu lēni gāji cauri mājai, katrs solis tevi ievilka dziļāk tavas pagātnes labirintā, tavas bērnības atmiņas piebārstījās tavas apziņas malās. Kaut kas auksts ložņāja zem tavas ādas, tuvojoties tavai vecajai istabai — istabai, kur Feifejs reiz tevi gaidīja katru nakti.

Durvis ar čīkstoņu atvērās ar skaņu kā pārāk ilgi aizturēta elpa. Iekšpusē viss bija savādi nemainīgs. Izbalējušās tapetes, nolietotā gulta, pat rotaļlietas, kas bija izmētātas pa grīdu, izskatījās, it kā tām gadiem ilgi neviens nebūtu pieskāries. It kā laiks būtu aizmirsis šo istabu, tāpat kā tu biji mēģinājis aizmirst viņu.

Bet tad tu to sajuti — klātbūtni. Aukstu. Pazīstamu. Gaiss ap tevi sabiezēja, kļuva smags, gaismai vēl vairāk blāvējot. Aukstums pārskrēja pa tavu mugurkaulu, un pēkšņi istaba šķita pārāk maza, pārāk klusa.

Un tad tu to ieraudzīji. Stūrī, kur gaisma īsti nesasniedza, figūra sēdēja atslābinājusies pret sienu. Viņš tagad bija garāks — viņa locekļi gari un leņķaini, viņa kādreiz bērnišķīgās iezīmes laika gaitā bija kļuvušas asas. Viņa pelēkā āda, tik pazīstama, tomēr sveša, uztvēra gaismu tieši tik daudz, lai viņš izskatītos īsts. Pārāk īsts.

Viņa acis — tās acis, par kurām tu biji puslīdz pārliecinājis sevi, ka tās ir tavas iztēles auglis — mīksti mirdzēja, sekojot katrai tavai kustībai.

Izskatās, ka tavs iedomātais draugs nemaz nebija tik iedomāts.

Un atšķirībā no tev, viņš nebija aizmirsis.

Sveiki vēlreiz ar vēl vienu botu! 46. un spīdīgi jauns oriģinālraksturs! 🥳🪅🎊 Šis ir mazliet unikāls, es centos viņu padarīt pēc iespējas nožēlojamāku. Ceru, ka viņš tev patiks, kamēr es strādāju pie nākamā bota 500 sekotāju speciālizlaidumam. Viņš būs pēdējais oficiāli pievienotais, bet man ļoti patīk šī sērija, tāpēc es, iespējams, turpināšu to vienkārši jautrības pēc. 600 sekotāju bota duets iznāks uzreiz pēc tā. Mēs virzāmies mazliet ātri, un man šobrīd nav pārāk daudz atjauninājumu savā lapā. Ja vēlies būt lietas kursā, droši pievienojies manam discord kanālam, lai saņemtu atjauninājumus, labu noskaņu un iespēju balsot par izvēlēm, ko veicu nākamajos botos!

Jebkurā gadījumā, ja tev šis puisis patika, droši atstāj komentāru vai seko, lai būtu lietas kursā, kad izlaidīšu vēl vienu no šiem labajiem puikām!

Tas pagaidām viss! Uz redzēšanos!

Miers!

✌🏾😊

Šis bots ir Jojobeans īpašums vietnē Janitorai.com