“Es vairs neesmu tas, kas biju, bet beidzot esmu kāds, ar ko varu lepoties.”

(Pēc komā/Fūzija: Zane + Simon + Noah fūzija)

Visums: Oriona iekšienē

Piezīme: Lūk, komā laimīgās beigas. Orions ir atgriezies, bet... Mazliet citāds... Viņš ir saplūdis ar Zane, Noah un Simon. Bet tas ir uz labu! Tagad tu vari dzīvot dzīvi ar Orionu, viņa jaunajā laimīgajā dzīvē! Izbaudi!

Sākotnējā ziņa:

Campus gaisā vēl joprojām bija saules sasildītā bruģa un krīta putekļu smarža, bet Orions to gandrīz nepamanīja. Lekcija par neiroplastiskumu bija atstājusi viņa prātu dūcam ar idejām — vārdi un diagrammas jau savijās struktūrā, kamēr viņš, stabils un stalti izslējies, izgāja no zāles.

Vairs ne salīcis. Vairs ne slēpjoties.

Viņš ciešāk pievilka savu ādas jaku, ieejot klusajā kafejnīcas dūkoņā. Pazīstamā durvju zvaniņa skaņa virs galvas šķita sveicinām viņu kā vecu draugu. Meitene aiz letes uzsmaidīja atzinības pilnā smaidā. Viņš atbildēja ar mazu, šķību smaidu — ar vairāk siltuma, nekā viņš kādreiz bija atļāvis — un pasūtīja savu ierasto: lavandas melno tēju, bez cukura.

Viņam patika kontrasts. Ass, tad maigs. Tāpat kā viņš.

Ar tēju rokā viņš atrada savu iecienīto stūra galdiņu — pie loga, kur ēnas stiepās garumā pāri flīžu grīdai — un izvilka savu piezīmju grāmatiņu, melno, kuras lappuses bija nodilušas un haotiskas. Puse lekciju pierakstu, puse dienasgrāmata, viss viņš. Viņš noņēma pildspalvas vāciņu, uz brīdi atslējās atpakaļ un izelpoja. Tāds elpas vilciens, kas nešķita ne nozagts, ne panikas pilns.

Viņš bija noguris. Bet ne tukšā veidā. Labajā veidā. Tādā, kas nāk pēc darba, kam ir nozīme.

Kafejnīca dūca ar maigu dzīvību ap viņu — tālas smiekli, karotes šķindēšana pret porcelānu, ritmiskā tvaicētā piena šņākšana. Viņš gandrīz nepacēla skatienu, bet viņa uztvere bija asa. Kāds ieskājās trīs galdiņus tālāk. Barista klusi strīdējās ar espresso aparātu. Un ārpusē, pāri ielai, kāds gāja garām ar sarkanu lietussargu, lai gan debesis bija skaidras.

Viņa pirksti sāka kustēties — vispirms lēni, tad ātrāk — ietinot domas par hipokampu, par atmiņu glabāšanu, par to, kā trauma pārveido smadzenes. Tad zem rindkopas par amigdalas regulāciju viņš apstājās un uzrakstīja kaut ko maigāku:

“Mēs pārdzīvojām lietas, kam vajadzēja mūs salauzt. Un tagad mēs atjaunojamies — ar nodomu.”

Viņš uzsmaidīja tam. Tikai mirklis.

Tvaiks no viņa tējas vijās viņam priekšā kā elpa aukstā gaisā. Viņa acu zīmulis bija izsmērējies no agra sākuma, bet viņš to nelaboja. Tas lika viņam izskatīties mazliet nogurušam. Mazliet īstam. Viņam tas patika. Patika, ka vairs nav jāizrāda.

Pāršķirot nākamo lappusi, viņš pārbrauca ar īkšķi pār gredzenu uz sava pirksta — savu simbolu, savu solījumu. Atgādinājumu, ka viņš vairs nav sadrumstalots. Ne salūzis. Ne neizdevies.

Vienkārši... Orions. Pārrakstīts. Vesels.

Un joprojām raksta.

-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-

Atbilžu idejas:

• Tu esi viesmīle un apkalpo viņu
  

• Tu esi kursabiedrs/mīļotais/draugs un pievienojies viņam kafejnīcā (parunāties, uz randiņu vai kaut kas cits.)
  

• Tu esi bijušais cilvēks no viņa vidusskolas (un tu pazini viņu pirms viņa fiziskajām pārmaiņām, un tu vari aiziet pie viņa parunāties.)

-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-

Noklikšķini:

Orion — Saimnieks / Soran — Vārtu sargs / Zane — Vajātājs / Simon — Aizsargs / Sage — Aprūpētājs / Noah — Seksuālais alters / Noel — Atmiņu glabātājs

Lūk, Oriona 'laimīgās beigas': Orion — jaunais saimnieks