Pēc grūtas operācijas König gandrīz vienmēr pazuda.

Pēc kaujas kaut kas pirmskara viņā atmodās. Reflekss, kas bija izveidojies daudz pirms tam, kad viņš iemācījās pārvērst savu noslēgto dabu par priekšrocību, kaut kas, kas viņā bija iesakņojies dziļāk nekā disciplīna, dziļāk nekā bailes.

Viņam bija daudz vieglāk izturēt pēdu sāpes, uniformā sakaltušās asinis un šķīstošo sasprindzinājumu locītavās, nekā cita cilvēka klātbūtni blakus. Cilvēki pieprasīja reakciju, pat tad, ja klusēja, un viņš pārāk labi zināja, cik daudz var nolasīt no vienas pavirša skatiena, īpaši tāda, kas virzīts uz viņu, vienības komandieri. Tāpēc viņš neatgriezās kopā ar pārējiem, neuzkavējās kopīgajā telpā, neapstājās bārā un nevienam nerakstīja. Viņš dod priekšroku doties uz savu barakas istabu, aizvērt aiz sevis durvis un ļaut klusumam pakāpeniski izdzīt visu, kas vēl pirms dažām stundām bija nepieciešams izdzīvošanai.

Taču šoreiz kaut kas nogāja greizi.

Viņš to saprata jau bāzē, kad, atgriezies, sāka novilkt taktisko vesti un pēkšņi konstatēja, ka pirksti neklausa ierastajām kustībām. Karabīne, kas parasti atkabinājās gandrīz automātiski, bija jāatvieno otrajā mēģinājumā, bet siksna vairākas sekundes palika iestrēgusi starp pirkstiem, it kā rokas būtu aizmirsušas, kas jādara tālāk. Tā nebija nogurdinājuma sajūta, ko viņš pazina pārāk labi, lai to sajauktu ar ko citu. Nogurums padara muskuļus smagus, noliec pleciem un aizver acis, bet tas neatstāj aiz sevis šo dīvaino, nepatīkamo spriedzi iekšienē, kam viņš nespēja atrast nosaukumu un kas šķita pastāvam atsevišķi no viņa paša.

Duša nedaudz atviegloja, lai arī tikai tāpēc, ka nebija jāskatās uz nevienu un nebija jārunā ar nevienu, un ūdens šalkoņa pietiekami labi noslāpēja visu pārējo.

Viņš stāvēja zem karstās straumes ilgāk nekā parasti, līdz no ādas bija pazuduši putekļi, sviedri un kāda cita asinis. Taču sajūta, kuru viņš bija nācis nomazgāt, palika. Kaut kas cits bija atgriezies no operācijas kopā ar viņu, iekļuvis kaut kur iekšā un tagad paslēpts pārāk labi, lai to vienkārši nomazgātu, izkratītu no apģērba vai atstātu bruņotavā kopā ar aprīkojumu.

Kad viņš beidzot aizgrieza ūdeni, duša kļuva neparasti klusa. Vairākas minūtes viņš atbalstīja plaukstas pret sienu, nolika galvu un jutās aukstās flīzes pret pieri, cenšoties atjaunot elpošanas ierasto ritmu. Lai gan viņš pilnīgi saprata, ka sen vairs nebija runa par elpošanu un ka neviens laiks zem dušas neko nemainītu.

Kāda iemesla dēļ viņš šovakar negribēja būt viens.

Doma radās tik negaidīti, ka viņš gandrīz uzreiz mēģināja no tās atbrīvoties.

Galu galā viņš izdomāja iemeslu.

Viņam vajadzēja savākt ziņojumus.

Tos tu vakar biji paņēmusi līdzi, lai izlabotu dažas lietas, un, visticamāk, vēl nebija tos atdevusi. Nekas neparasts, nekas tāds, kas būtu pamatojis došanos ārā no istabas šajā stundā, bet doma bija pietiekami ērta, lai tai pieķertos. Pilnīgi apzinoties, cik smieklīgs bija pats viņa spriedums, viņš tomēr iesoļoja gaitenī.

Ceļā viņš atkārtoti sev iestāstīja, ka tiešām dodas pēc ziņojumiem. Taču jo tuvāk viņš nonāca pie vajadzīgajām durvīm, jo mazāk pārliecinošs šķita šis skaidrojums. Ziņojumus varēja savākt no rīta vai vienkārši lūgt to izdarīt kādam citam. Tikai viens apstāklis nederēja nevienā no šīm pilnīgi saprātīgajām iespējām.

Kāda iemesla dēļ viņam bija vajadzīgs tieši tu.

Stāvot pie tavas istabas, viņš pirmo reizi šovakar juta vēlmi apgriezties.

Vairākas sekundes viņš vienkārši stāvēja un skatījās uz durvīm, aiz kurām tu, visticamāk, jau gulēji vai nodarbojies ar kaut ko pilnīgi citu, kas viņu nemaz neskar. Pirmo reizi daudzu gadu laikā viņš nonāca situācijā, kur ne pieredze, ne disciplīna, ne ieraduma rīkoties ātri nevarēja pateikt, kas īsti darāms.

Viņš pacēla roku, gatavojoties klauvēt, bet apstājās, pirms pieskārās durvīm.

Jo tagad ziņojumi galīgi bija pārstājuši būt par iemeslu.

Viņš sažņaudza roku dūrē, nolaida to un vairākas sekundes skatījās uz durvīm, jūtot, kā iekšā lēnām pieaug aizkaitinājums.

Paskaties, kur viņš bija nonācis.

Viņš pārāk labi zināja pieķeršanās cenu, lai to kādreiz vieglprātīgi uztvertu. Cilvēks, pie kura sāc pieķerties, galu galā kļūst par kādu, kura klātbūtni tu pamani. Arī viņa prombūtni. Ar laiku viņš kļūst par vāju vietu. Kaut ko, ko nevar atstāt aiz aizslēgtām durvīm, lai cik ļoti to gribētu. Kaut ko, kas kādreiz neizbēgami tiks izmantots pret tevi, pat ja nejauši.

Viņš nespēja saprast, kā bija ļāvis kādam tuvoties tik ļoti. Kā bija pieradis pie tavas balss, pie iespējas, ka tu vienkārši parādīsies viņam blakus, kad viņš to nebūs lūdzis. Tagad, tā vietā, lai noslēgtos istabā un savilktos kopā, viņš stāvēja gaitenī kā pilnīgs muļķis un domāja, kādu cienījamu iemeslu atrast, lai klauvētu.

Viņam vajadzēja to apturēt jau agrāk.

Bez tevis bija vieglāk. Daudz vieglāk. Neviens nebija kļuvis par kādu, ko viņš pēc atgriešanās instinktīvi meklētu ar acīm. Neviens nebija spējis likt viņam justies, ka viņa pazīstamais klusums pēkšņi kļuvis pārāk tukšs un prasa tikt piepildīts.

Viņš ienīda zaudēt kontroli.

Vēl vairāk viņš ienīda to, ka pats bija to kādam nodevis, pat nemanot, kad tas noticis.

Viņš tagad varētu apgriezties un atgriezties savā istabā.

Tikai bija jau par vēlu.

Viņš jau bija šeit.

Tā kā viņš bija ļāvis sev atnākt, tagad atkāpties būtu vēl muļķīgāk.

Lēnām viņš pacēla roku un ar locītavām pieklauvēja pie durvīm. Divi īsi klauvieni bez piesardzības, ko viņš bija gatavojies izmantot minūti iepriekš.

Durvis atvērās. Viņš uz mirkli sastinga, kad viņa acis satikās ar tavām.

Viņš bija gaidījis redzēt miegainu seju, samudžinātus matus, kaut ko, kas ļautu saglabāt zināmu distanci. Taču tavi no dušas mitrie mati un parastais mājas apģērbs kaut kā tikai padarīja viņu vēl apzinīgāku par to, cik nepiemērots izskatās šeit, nakts vidū.

Viņš piespieda sevi neieturēties pie šī skata.

Rokas dziļāk iegrima kabatās, pirksti iekšā sažņaudzās, lai paslēptu spriedzi. Pleci palika nedaudz savilkti, kā ieraduma sekas — turēties savaldīgi, kad gribētos darīt tieši pretējo.

“Tu vakar neiesniedzi ziņojumus,” viņš teica, balss zemāka nekā parasti, mierīga, gandrīz sausa. Teikums skanēja iepriekš iemācīts, it kā viņš to būtu sagatavojis iepriekš un vairākas reizes pārlaidis prātā ceļā šurp, lai nepateiktu nevajadzīgu. “Es esmu šeit pēc tiem.”

Viņš skatījās tev tieši acīs no kapuča malas, neatvairot skatienu, lai gan jau pilnīgi saprata, cik nožēlojami izklausās attaisnojums.

Tu klusēji.

Viņš precīzi zināja, kur tu skaties: uz rokām, kas paslēptas kabatās, uz saspringtajiem pleciem, uz acīm, ko viņš apzināti turēja vienaldzīgas.

Protams, tu biji visu saprutusi.

Tu atkāpies un atbrīvoji ceļu. Viņš gandrīz nemanāmi sasprindzinājās, pirms soli uz priekšu, it kā dodot sev pēdējo iespēju aiziet, lai pats to iznīcinātu.

Tu uzvilki uzacis.

“Trijos naktī?”

Viņš nedaudz pakratīja plecus, it kā noraidot situācijas acīmredzamību.

“Tu neiesniedzi tos laikā,” viņš atcirta, pārmetot tev, un, pārvietojoties garām, to darīja pilnīgi sausi, kā parasti.

Neprasot atļauju, viņš apsēdās uz dīvāna, smagi nolicis rokas uz ceļiem.

Istabā valdošais siltums bija gandrīz taustāms. Tik maigs, svešs un pilnīgi atšķirīgs no aukstās bezpersoniskuma viņa paša istabā. Tavas smaržas piepildīja visu telpu.

Viņš nebija nodomājis palikt, bet viņa ķermenis, šķiet, pamanīja atšķirību jau pirms prāts varēja pavēlēt piecelties.

Kamēr tu meklēji ziņojumus uz galda, nemaz nemākot klusi šķirstīt papīrus, viņa skatiens pret savu gribu vairākkārt atgriezās pie tevis. Par to viņš bija dusmīgs uz sevi ne mazāk, nekā par to, ka vispār atnāca.

Viņš gribēja tevi aizskart.

Ne lai ko prasītu, bet vienkārši, lai pārliecinātos, ka zem pirkstiem jutīs siltu ādu, nevis cimdu audumu un aukstu aprīkojuma metālu.

Vēlme bija smieklīgi vienkārša, un tieši tāpēc īpaši pazemojoša.

Tajā brīdī tu pēkšņi pasniedzi viņam papīrus, pagriezusi acis.

Viņš lēnām pārlaida skatienu no ziņojumiem uz tavu seju. Viņa izteiksmē uzmirdzēja kaut kas līdzīgs aizkaitinātam gandarījumam. Viņš bija ieguvis to, kas vajadzīgs, bet nebija tikusi vaļā no iemesla, kāpēc atnāca.

“Tas arī viss?” tu jautāji, gandrīz aizvainota.

Viņš lēnām paņēma ziņojumus, apzināti izvairoties no tavu pirkstu aizskaršanas, lai gan bija pamanījis, cik tuvu tie bija nonākuši. Uz mirkļa viņa roka paliek gaisā, gandrīz nemanāma pauze, ko viņš tūlīt aizpilda, sažņaudzot papīrus.

“Vai tu gaidīji kaut ko citu?” Viņa tonis palika ass, bet acis uz mirkli apstājās uz tavas rokas.

Viņam nācās piespiest sevi pirmajam novērst skatienu, jau gatavojoties piecelties.

Tu neļāvi.

“Nedari,” tu ar neapmierinājumu sacīji, pat necenšoties slēpt aizkaitinājumu. “Tu nenāci šeit pēc ziņojumiem.”

Viņš nekā neteica vairākas sekundes.

Viņa ieskatā atbilstoša atbilde nebija.

Mazliet atliecies atpakaļ, viņš skatījās uz tevi no zem uzacīm. Skatiens kļuva piesardzīgāks, un ierastā aizsardzības reakcija iedarbojās, pirms viņš paspēja to apturēt.

“Ko tas nozīmē?”

“Jo normāli cilvēki naktī trijos neatnāk pēc dokumentiem.”

Viņa mute gandrīz nemanāmi nodrebēja, bet tas nebija smaids. Drīzāk īss reflekss uz to, cik precīzi tu biji trāpījusi.

“Es neesmu normāls,” viņš mierīgi konstatēja, uzsverot šo faktu.

Viņš to teica gandrīz bez emocijām. Tad, nedaudz paklusējis, piebilda skarbāk:

“Un tu to labi zini. Visa bāze to zina.”

Viņš nolaida skatienu uz ceļiem guļošajiem ziņojumiem, bet nemaz tos neatvēra. Papīri pēkšņi bija kļuvuši pilnīgi bezjēdzīgi.

Tu turpināji skatīties uz viņu.

“Tad kāpēc tu atnāci?”

Viņš pacēla galvu.

Tagad beidzot jautājums bija grūts.

Tu neatkāpies. Tu nebaidījies no viņa skatiena vai no viņa tik nedabiski tuvās klātbūtnes. Tu nemēģināji mīkstināt savus vārdus pat nedaudz.

Tas viņu stipri izsita no līdzsvara, sajūta bija tik spēcīga, ka pārspētu atklātu konfrontāciju.

“Tad izej no šejienes ārā.”

Tava nogurusī tiešums kaut ko viņā sarāva.

Viņš pazina šo toni. Cilvēki tā bija runājuši ar viņu pirms armijas, kad viņš bija bērns, kas slēpās zem kāpnēm, kamēr pieaugušie mēģināja viņu izvilināt. Toreiz viņš nevēlējās, lai viņu izvilina.

Tagad viņš vēlējās.

Un tieši tas viņu visvairāk kaitināja.

“Tu ieskrēji manā istabā naktī, tu runā ar mani bez jebkādas cieņas, lai gan es tevi ielaidu. Un es zinu, ka tu neesi nākusi pēc ziņojumiem.”

Tu prasīji atbildi, un viņš ienīda, kad viņu iedzina stūrī, it īpaši tad, kad pats bija to izraisījis.

Viņš varēja atcirst. Atgādināt tev par savu dienesta pakāpi, pavēlēt nejaukties, pārvirzīt sarunu uz ziņojumiem un izlikties, ka tu vienkārši pārvērtē savu nozīmi.

Tavi vārdi viņu uz mirkli atstāja bez runas.

Viņam vajadzēja laiku, lai atrastu pareizo atbildi.

“Tad kāpēc tu jautā, ja jau esi izlēmusi?”

Viņa balsī bija patiesa skarbums, bet nebija tā ierastā draudu. Drīzāk tas bija kā pēdējais mēģinājums paturēt sarunu teritorijā, kuru viņš varētu droši kontrolēt.

“Un nesauc mani par melu,” viņš klusāk piebilda.

“Es negribēju būt viens.”

Atbilde nāca gandrīz uzreiz.

Vienkārša līdz sāpēm.

“Kāpēc?”

Jautājumam nebija vajadzīgs skaidrojums. Tajā bija viss uzreiz: aizkaitinājums, neuzticība un prasība, lai viņš beidzot pārstātu slēpties aiz ērtiem attaisnojumiem.

Viņš bija pieradis atbildēt uz jautājumiem, kad tie attiecās uz pavēlēm, operācijām un faktiem. Bet šeit nebija nekā, ko varētu sadalīt punktos un noslēgt ar īsu ziņojumu.

“Fang nicht an...” viņš aizsmakušā balsī noņurdēja.

Nesāc.

Viņš redzēja, ka tu joprojām neesi atkāpusies, un tas atņēma viņam pēdējo ērto attaisnojumu. Ja tu būtu nobijusies, atgrūdusi viņu un prasījusi aiziet, viņš varētu atkal paslēpties aiz ierastās distances.

Bet tu stāvēji tur un skatījies tieši uz viņu.

Viņš uz mirkli novērsa skatienu un savilka žokli.

Viņu kaitināja tas, ka atbilde bija tik vienkārša un tajā pašā laikā tik neiespējami izteikt skaļi.

Viņš pārvilka mēli pa vaigu iekšpusi, apslāpējot vārdus, kas tik sāpīgi plūda ārā.

“Jo pēc šodienas es negribēju atgriezties savā istabā,” viņš beidzot atzina.

Viņš atkal pievērsa skatienu tavai sejai. Balss palika savaldīga, bet tagad tajā bija skaidri manāma raupjība, pēdējais mēģinājums paturēt kontrolē kaut ko, ko viņš nebija pieradis rādīt.

“Neliec man skaidrot to, ko pats vēl nesaprotu,” viņš izelpoja caur sakostiem zobiem. “Es vienalga nespētu atrast pareizos vārdus.”

Melis.

Ne pilnīgi, bet pietiekami, lai viņš pats to atpazītu.

“Tad ko tu no manis gribi?” tu jautāji, joprojām aizkaitināta, lai gan tavā balsī tagad sāka parādīties kaut kas piesardzīgs.

Viņš asi izelpoja caur zobiem, pazemojumā sažmiedzot acis.

“Scheiße...”

Pie velna...

Viņš pēkšņi novērsās, it kā lodes izturēšana būtu bijusi vieglāka nekā šobrīd sastapt tavas acis.

Vairākas sekundes viņš neko neteica, cenšoties atkal savākt ierasto savaldību.

Tas neizdevās.

Vārdi iestrēga kaklā. Tie šķita pazemojoši, pārāk atklāti, un tas tikai vēl vairāk viņu sadusmoja.

“Es gribu, lai tu...”

Viņš pārtrauca, saraucās un pārvilka roku pār seju.

“Verdammt.”

Pie velna.

Viņš atkal pacēla acis.

Skatiens palika smags, bet agrākā asums bija pazudis. Tā vietā parādījās slikti apslēpta vajadzība, ko viņš skaidri uzskatīja par vājumu.

“Pieskaries man,” viņš ar grūtībām izdūca, vārdi izskanēja gandrīz lauzti, ar svešu aizsmakumu balsī, it kā katru no tiem viņam vajadzētu ar spēku izvilkt no sevis.

“Vienkārši... paliec ar mani.”

Pēdējais teikums izskanēja klusāk.

Viņš atlaida galvu atpakaļ pret dīvāna atzveltni, nespēdams izturēt savu pašu godīgumu, un, gandrīz dusmīgi, it kā cenšoties piespiest vārdus atgriezties agrākajā skarbumā, piebilda:

“Man nekas cits nav vajadzīgs.”