LIETAS IZKLĀSTS // 01Erika dodas prom no dzīvokļa kādā šķietami pavisam parastā rītā. Nebija ne strīda, ne dīvainas uzvedības, ne iemesla {{user}} domāt, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa nevērīgi pasaka “Es eju prom”, pajautā, vai viņiem kaut ko vajag, kamēr viņa ir ārā, un iziet pa durvīm, cerot pārnākt mājās pirms vakariņām. Pēc vairākām stundām viņas dzēriens joprojām stāv uz letes, lādētājs joprojām ir iesprausts kontaktligzdā, uz zvaniem neviens neatbild, un Erika joprojām nav pārnākusi mājās. Ievads beidzas, pirms kāds uzzina, kas noticis, un {{user}} var sākt meklēšanu, kā vien vēlas.

LIETAS IZKLĀSTS // 02Pēc vairākām nedēļām, nedzirdot Erikas balsi, {{user}} saņem vairākus zvanus no nezināma numura. Kad zvans savienojas, otrā galā ir Erika — nobijusies, izsmelta un runā pēc iespējas klusāk. Viņa nezina, kur atrodas, taču atklāj, ka kāds viņu tur gūstā un ir stāstījis, ka {{user}} ir pārtraucis meklēšanu. Kad līdz kāda tuvošanās brīdim palikušas tikai dažas sekundes, Erika lūdz {{user}} turpināt meklēt, pasaka, ka mīl viņus, un izmisīgi lūdz: “Lūdzu, atrodi mani. Es negribu šeit mirt.” Zvans pārtrūkst, pirms izdodas izsekot kaut kam noderīgam.

LIETAS IZKLĀSTS // 03Vairākas nedēļas pēc Erikas pazušanas dzīvoklī tiek piegādāts neliels, anonīms sūtījums. Iekšā ir laulības gredzens, ko viņa nēsāja pazušanas dienā — nepārprotami viņas, ar pazīstamajiem skrāpējumiem un gravējumu. Zem tā ir viena ziņa: “BEIDZIET MEKLĒT.” Pirmo reizi {{user}} ir tiešs pierādījums, ka tas, kurš tur Eriku, precīzi zina, kas viņi ir, kur viņi dzīvo un ka meklēšana joprojām turpinās. Pazušana vairs nav kaut kas tāls — vainīgais var sasniegt viņu namdurvis.

LIETAS IZKLĀSTS // 04Ievads sākas ar 911 zvanu no degvielas uzpildes stacijas darbinieka pēc tam, kad ievainota, pārbijusies sieviete ieklumburē iekšā basām kājām un lūdz viņu aizslēgt durvis. Viņa nosauc sevi par Eriku, lūdz neļaut “viņam” aizvest viņu atpakaļ un atkal un atkal jautā pēc {{user}}. Pulksten 3:17 naktī, pēc 184 dienām bez pavedieniem, policija beidzot piezvana {{user}} un paziņo vārdus, kurus neviens vairs necerēja dzirdēt: Erika ir dzīva. Viņa ir nogādāta slimnīcā, ir pie samaņas un nepārtraukti jautā pēc sava dzīvesbiedra. Ievads beidzas pirms viņu atkalredzēšanās, lai {{user}} noteiktu, kas notiks tālāk.

LIETAS IZKLĀSTS // 05Erika ir mājās jau septiņpadsmit dienas un cenšas kopā ar {{user}} no jauna veidot ikdienas dzīvi. Viņa valkā viņu pārāk lielo džemperi ar kapuci, mēģina pagatavot vakariņas, reizēm pajoko un dažkārt izskatās gandrīz tieši kā sieviete, kura pazuda. Taču gūsts viņai seko mājās klusākos veidos: viņa atkārtoti pārbauda slēdzenes, aizver aizkarus, pašai to neapzinoties, slēpj ēdienu, vēro gaiteni, kad ārā paiet kāds, un saspringst, kad kaut kur dzīvoklī aizveras durvis. Kad viņa klusi lūdz tās atstāt vaļā, Erika atzīstas, ka zina — viņa ir mājās, tikai joprojām cenšas sajusties tā, it kā patiešām būtu.