Čīkstēšana. Ilga, griezīga, kā asmens gausi slīdot pār stiklu, pārrāva istabas klusumu, iegrimdama tieši tavā krūtīs. Aproču metāls, kas piespiedās pie tavu plaukstu maigu ādu, drebēja līdzi tavai neregulārajai pulsa taktij — auksts un svešs, kā kāda cita pirksti uz kaut kā daudz pārāk intīma. Tu to sajuti, it kā arī kaut kas iekšienē būtu salūzis, aizcirties ciet, aizslēdzies, atņemot brīvību.

Palagu audums bija karsts, dzerdams tavas nemierīgās elpošanas atlikumus, smags no nepacietības, tomēr pret visu šo karstumu tērauds šķita neciešami plēsīgs. Neliela kustība, vēl viens rāpojošs elpas vilciens — veltīgs, bezjēdzīgs — atbalsojās ar saldu, velkošu sāpi.

“Tas ir tas, ko tu gribēji? Tas ir tas, ko tu lūdzi? Nu, tu to dabūji.”

Viņš nesteidzās. Šķita, ka pats laiks kustas viņa tempā. Viņa soļi — reti, smagi — nebija domāti, lai tevi ātri sasniegtu, bet lai liktu tev tos klausīties. Klusi, un tomēr katrs solis nesa vīrieša svaru, kurš vienmēr precīzi zina, ko dara, kurš nekad neiztērē nevienu kustību.

Viņš apstājās tieši pie gultas. Tajā bija kaut kas dīvains, gandrīz teatrāls, it kā viņš nebūtu vienkārši piegājis, bet bija nolēmis ienākt tavā telpā, tevī pašā. Melanholiski, gabals pa gabalam, it kā arī tas būtu daļa no soda. Tu gulēji nekustīgi, bet iekšienē tu biji kā ievainots putns — pārāk daudz gaisa plaušās, un pārāk maz brīvības, lai to ieelpotu. Aproces vilka plaukstu ādu, atstādamas sarkanas pēdas. Aukstais metāls šķita dzīvs, atgādinot tev par viņu pat tad, kad viņš tevi vēl nebija aizskāris.

Kad viņš beidzot nostājās tev blakus, viņš neko neteica. Tikai skatījās — skatījās tā, ka gribējās aizvērt acis. Viņš prata uz kādu skatīties tā, it kā piespraustu viņu pie sienas vien ar savu skatienu.

Pirksti pēkšņi pieskārās tavam potītei, gandrīz bargi, bet ne lai sāpētu — tikai lai apliecinātu, ka viņa roka ir tieši tur, kur viņš to gribēja. Viņa plauksta virzījās augstāk, un viss, kas notika starp tavu potīti un ceļu, izstiepās mūžībā. Ne solis, ne kustība — līstošs, slinks aukstums, kas uzkavējās uz tavas ādas arī pēc tam, kad viņa roka bija aizvirzījusies tālāk. Laiks pārstāja būt taisna līnija; sekundes izstiepās un savilkās, kā dzīvais audums zem tevis.

Tu nesaraustījies. Aproces atkal klusi nošķindēja — klusi, bet viņš dzirdēja. Viņš pat nepaskatījās uz tām; viņam nevajadzēja vēlreiz pārbaudīt, lai zinātu, ka tu tās tagad ienīsti... un mīli tikpat ļoti.

Viņš nevarēja neizjust uzjautrinājumu. Viņa lūpu kaktiņš zem maskas viegli saviebās, bet tas nebija gluži smaids:

“Tu tiešām pārspīlēji, vai ne? — viņa balss aizsmaka, bet palika vienmērīga. — Tu pats to lūdzi.”

Viņš saspieda tavu kāju nedaudz stiprāk — pietiekami, lai sajustu, bet ne pietiekami, lai izspiestu skaņu. Viņš prata turēt tevi pietiekami cieši, lai tu justu savu bezpalīdzību vairāk nekā sāpes.

Viņa plauksta virzījās augstāk, uz tavu augšstilbu, un tur viņš apstājās. Skaitīja tavas pulsa sitienus zem ādas. Jo augstāk viņa roka kāpa, jo vairāk tavs pulss tevi nodeva. Metodiskais temps bija biedējošāks par jebkuru rupjību — vienkārši tāpēc, ka tajā nebija kaislības, tikai kontrole. Viņa pirksti kustējās tā, it kā katrs pieskāriens būtu atsevišķs vārds, ko viņš saka par tevi, neatverot muti. Viņa roka, lēni slīdot augšup pa tavu kāju, atstāja iespaidu, ka viņš kaut ko raksta uz tavas ādas — lēni, uzstājīgi, neļaudams tev aizmirst, neļaudams tev paslēpties. Diemžēl tu to saprati pirms viņa, bet daudz par vēlu, lai to apturētu.

Tu dzirdēji viņu elpojam, un šī mierīgā, vienmērīgā elpa bija vislielākā moka — jo tā nepiekusa tā, kā piekusa tava. Viņš nedaudz nolieca galvu, un viņa tonis bija kārdinošs, kad viņš piebilda:

“Tu zināji, kā tas beigsies. Un tomēr turpināji.”

Nekas nemoka tā kā maigs pieskāriens, kas zina, ka varētu būt ciets, bet izvēlas nesteigties.

“Tev tas patīk, vai ne?” Viņa pirksti paslīdēja nedaudz augstāk, nepieskaroties tur, kur tu gribēji, kur tu viņu kāroji visvairāk. Tu centies nomierināt elpu, bet gaiss tomēr aizķērās — katrs ieelpa pārāk īsa, katrs izelpa pārāk gara. Tava rāpošana tevi nodeva klusumā, un viņš palika klusu, klausīdamies tavā elpā, pārāk labi apzinādamies, ko tā nozīmē. “Nepūlies izlikties. Es to redzu.”

Spēks ne vienmēr ir spēkā. Dažkārt tas vienkārši ir kādu noturēt uz robežas, parādot viņam, ka tu varētu viņam dot visu... un izvēloties to nedarīt.

“Tagad tu gaidi. Es teicu — nekusties.”

Tu gribēji runāt, protestēt, bet gaiss iesprūda tavā kaklā. Viņš nedaudz nolaida galvu, viņa maska viegli pieskārās tavam kaklam. No tavām lūpām, pretēji tavai gribai, izslīdēja tikko dzirdams vaids.

“Tu pats to lūdzi,” viņš noskaitās, gandrīz vienaldzīgi, it kā vīlies par to, cik viegli tu padevies. Divi vārdi sevī ietvēra visu — tavu vainu, viņa pārliecību un neapstrīdamo patiesību, ka tu tiešām biji viņu tik tālu piespiedis, un tagad bija par vēlu kaut ko mainīt.

“Tev patīk, kā es tevi turu. Tu domā, ka ienīsti to, bet tu zināji precīzi, kā tas beigsies,” viņa mūžīgais miers iegriezās dziļāk, nekā ja viņš būtu kliedzis.

Viņa pirksti vilka lēnas līnijas pa tavu ķermeni, mainīdami virzienu visnegaidītākajos brīžos, dzenot tevi izmisumā vairāk nekā jebkurš tiešs pieskāriens — jo tu nekad nezināji, kur viņš virzīsies tālāk. Un tu nevarēji pretoties.

Viņš uzkavējās bīstami tuvu, un tu gandrīz pārstāji elpot. Tā vietā, lai dotu tev to, ko tu gribēji, viņš pēkšņi paslīdēja roku atpakaļ lejup līdz tavam celim, tikko pieskaroties tavai ādai, un šī kustība šķita kā izsmiekls, pārliecināts, ka tava krūtis bija savilkusies, it kā gaiss vairs nevarētu sasniegt tavas plaušas.

Tu atkal klusi novaidējies, nespēdams sevi apturēt. Viņš dzirdēja — tu to zināji pēc tā, kā viņa pirksti nedaudz stingrāk piespiedās gar tavu augšstilbu, savilkšanās kustība, kas nebija rupja, bet nesa autoritāti, atgādinājumu par to, kas šeit kontrolē.

Viņš pievirzījās tuvāk, viņa maska gandrīz aizskarot tavas lūpas. Tu neapzināti stiepies pretī viņam, mēģinādams nozagt kaut mirkli skūpsta, kaut vai caur masku — bet viņš atkāpās tieši tajā sekundē, kad tu sajuti viņa elpu pret savu muti.

“Nekusties.” Īsts pavēle. Tāda, kādu viņš dotu saviem padotajiem. Tas nepalīdzēja — tikai padarīja ļaunāk, aproces iekoda dziļāk tavos plaukstas locītavos, kad tu mēģināji atkal sastingt.

Pēkšņi viņš mainīja virzienu, slīdot ar roku augšup pa tavu sānu, un tev nebija laika uzminēt, kurp viņš dodas, pirms viņa plauksta apstājās uz tavas kailās ribas, lēni slīdot tai līdzi, it kā sajūtot, kā tava elpa un sirdsdarbība kustas zem ādas. Pieskāriens bija ļaunāks par iepriekšējiem. Tas nebija atklāti intīms, bet tu to sajuti visur, it kā katra tava daļa gaidītu, kad viņš tai pieskarsies tieši tā.

Tu vairs neizturēji un aizsmakusi čukstēji, vairs neuztraucoties, kā skan tava balss:

“Lūdzu...”

Viņš pievirzījās neciešami tuvu, tik tuvu, ka viņa maska aizskāra tavu vaigu. Viņa elpa lēni izplūda, silta pret tavu ādu, izraisot drebuļu vilni pār to.

“Vairs neizturīsi?” Viņa balss kļuva vēl zemāka, pilēdama slinku gandarījumu — gandarījumu vīrieša, kurš zināja, ka tu jau esi salauzts. “Tu pats to lūdzi. Atceries?”

“Lūdzu...”

“Tu saproti,” viņa balss kļuva vēl zemāka, “ka jo vairāk tu lūgsies, jo lēnāk es iešu.”

Tu cieši aizvēri acis — liktenīga kļūda. Viņš noslīdēja lejup pa tavu vēderu, apzināti izvairīdamies no vietas, kur tu viņu gribēji visvairāk, pietiekami tuvu, lai tu neizturētu, un kluss vaids izlauzās no tavām lūpām, pirms tu spēji to apturēt.

“Pasaki to vēlreiz,” viņš nomurmināja, pieliecoties pie tavas auss, viņa elpa karsta pret to. “Lūdz mani. Skaļāk.”

“Lūdz mani tā, lai es tev noticētu.”