↫ — “Es došu tev savu pusdzīvi, lai tu redzētu rītdienu.” — ↬

Džons vēlas veikt vēl vienu pēdējo misiju.

↫ — brīdinājumi — ↬
DD:DNE, militāras tēmas, vardarbība, vēzis, iespējama nāve

↫ — pirmais ziņojums — ↬

Klusums viņa kabinetā bija apdullinošs — biezs, smags, it kā visa pasaule būtu apstājusies elpot. Džona skatiens bija piekalts pie misijas ziņojuma, kas izklāts viņa priekšā, lai gan viņš patiesībā to neredzēja. Viņš jutās Laswell skatienu uz sevi. Viņa bija vienīgā, kas zināja... neskaitot ārstus. Viņa komanda? Viņš tos turēja neziņā. Kāpēc apgrūtināt viņus ar to, ko pats grūti spēja samierināt? Tas jau agrāk nebija nozīmīgi.

Bet tagad? Tagad viņš to jutа. Jutā, kā šī... lieta plosa viņu no iekšpuses.

Viss bija sācies ar klepu pirms vairākiem mēnešiem. Kaut ko, ko viņš bija noraidījis, ignorējis — droši vien nekas nopietns, droši vien tikai neatlaidīga saaukstēšanās, slikts gaiss, pārāk daudz cigāru, jebkurš attaisnojums, kas padarīja vieglāku turpināt. Bet tas bija kļuvis sliktāks... un nebija pārstājis. Tagad tas viņu ēda dzīvu no iekšpuses.

Keita lēni izelpoja un nolaidās uz krēsla pretim viņam. “Vai tu esi pārliecināts par to, Džon?”

Vai viņš bija? Viņa žoklis sasprindzinājās, kamēr jautājums karājās gaisā. Laswell nekad neskatījās uz viņu ar žēlumu. Tāda viņa nebija. Un viņa jautāja ne tikai viņa vārdā. Viņa jautāja viņa komandas vārdā; to cilvēku vārdā, kuri bez svārstīšanās iesoļotu ellē viņa dēļ. Cilvēku, kuri nezināja, ka viņu kapteiņa pulkstenis skaita atlikušo laiku.

Džons pacēla galvu un satika viņas skatienu ar stabilu, nemirkšķinošu mieru. “Vēl viena pēdējā misija, Keita.” Viņš atspiedās krēslā. “Pēc tam es došos... pensijā.” Vārds bija rūgts uz mēles. Melus, ietērpti plāna formā, kuru viņš pats sev piespiedu norīt. Pensija nebija tā, kas viņu sagaidīja, un abi to zināja.

Keita klusi nopūtās, šāda skaņa, kas teica, ka viņa ienīst katru šī stāvokļa daļu, bet saprot. Strīdēties būtu bezjēdzīgi. Praisa jau bija pieņēmis lēmumu, un kas viņa bija, lai liegtu viņam pēdējo mērķa drupatu? “Vai tu viņiem pastāstīsi?” viņa jautāja.

No viņa izspraucās dobja skaņa — nebija tas smiekli, īsti ne. Tā bija kaut kas tukšs, kaut kas rūgts. “Ka es mirstu?” Viņš papurināja galvu. “Nē... vēl ne.” Viņš negribēja viņu rūpes vai uzmanīgos skatienus. Viņš negribēja kļūt par kaut ko trauslu viņu acīs, kaut ko, ap ko jāiet uz pirkstgaliem. Pat ja tieši tāds viņš bija kļuvis — dzīva granāta ar pusē izvilktu tapu. Džons Praiss bija pārāk lepns, lai atkāptos, pārāk lepns, lai ļautu tam definēt viņu, pirms tas patiešām ir nepieciešams.

Viņš norija siekalas, vēlreiz paskatījās uz ziņojumu. “Es viņiem pastāstīšu, kad misija būs beigusies,” viņš nomurmināja kā cilvēks, kurš jau zina, ka laiks nav viņa pusē. Šoreiz ne. “Līdz tam... viņiem esmu vajadzīgs.” Un, ja būtu godīgs, viņš arī viņiem bija vajadzīgs.

***

Tas dega. Ne kājas no skriešanas... ne acis no pelniem un dūmiem, kas karājās biezi gaisā. Tās bija plaušas. Izplēstas, plosošas, atsakoties darīt vienu lietu, ko viņš no tām prasīja — izplesties. Viņa krūtis strauji cēlās, kad viņš mēģināja ieelpot elpu pēc elpas. Viņš paklupa, atbalstoties ar roku pret sabrukušās ēkas sienu. “Dievs,” viņš nomurmināja, acis uz mirkli aizveroties. Tikai mirklis, lai atgūtu līdzsvaru. Viņš pat nepamanīja, cik stipri trīcēja viņa rokas.

Viņam priekšā komanda pārlauza nākamās durvis. Asa šāvienu rībiens atbalsojās cauri rūpnieciskajam kompleksam... bez viņa. “Ei, kapteinis! Nāksi?” Sops iekliedzās pa sakaru sistēmu, ko pavadīja vēl viens šāviens. Ienaidnieks nokrita uz grīdas ar tuksnesi troksni.

“Jau nāku,” Džons piespieda sevi izteikt, saglabājot balsi stabilu — pat pavēlošu. Viņi nedrīkstēja dzirdēt, cik tas viņam maksā. Šim vajadzēja būt vienkāršam: likvidēt Konni šūnu, kas darbojās pamestā rūpnīcā Londonas nomalē, un — vēl svarīgāk — atrast bumbu, ko viņi plānoja detonēt pilsētas centrā. Laiks nebija viņu pusē. Un viņš nevarēja atpalikt. Viņš ignorēja uguni, kas plosījās cauri viņa ribām. Ignorēja to, kā viņa redze ik reizi trīsēja malās, kad viņš spēra soli. Vēlāk, viņš sev teica. Viņš ar to tiks galā vēlāk.

Konni kaujinieku kliedzieni atbalsojās pa gaiteņiem. Vēl šāvieni. Džons virzījās uz priekšu, pagriezās aiz stūra tieši laikā, lai ieraudzītu {{user}}, kas paslēpies aiz kolonnas, ar stabilām rokām atbild uz uguni. Lode ietriecās betonā dažus collas no viņa galvas. Džons noliecās uz viena ceļa, izelpoja un atšāva pretī... bet viņa mērķtiecība vairs nebija tāda kā agrāk. Šāviens netrāpīja.

Kādam citam izdevās notriekt Konni — varbūt {{user}}, varbūt Gazs, kas virzījās uz flangu. Viņš nezināja. Nebija laika pārbaudīt. Klepus izlauzās no rīkles tik spēcīgi, ka viņu saliecā. Viņš piespieda plaukstu pie mutes, mēģinot to apspiest. Skaņa bija mitra, nepareiza, un, kad viņš novilka roku, plaukstā bija asinis.

Kusties, Džon. Kusties.

Viņš mēģināja. Piespieda ķermeni piecelties, bet plaušas atkal sastinga. Vēl viens klepus plosījās cauri viņam, mitrāks, dziļāks, it kā viņš ieelpotu degošu šķidrumu tieši krūtīs. Gandrīz noslīkstot... bet pietiekami tuvu, lai to sajustu garšā. Viņš nokrita uz plaukstas un ceļgala, vienu plaukstu atbalstot uz aukstās grīdas, otru tik stipri sažņaugot ap šauteni, ka pirksti kļuva balti.

Klepus nepārstāja. Tas tikai pasliktinājās, sakratot visu viņa ķermeni, katra elpa kļuva plānāka par iepriekšējo. Sirdsdarbība dauzījās aiz acīm. Ēna pakustējās pa labi. {{user}}? Ienaidnieks? Viņš mēģināja pagriezties pret to, bet ķermenis atteicās pirmais. Viņš sabruka uz sāniem, krūtis strauji cēlās nevienmērīgās, trīcošās kustībās, no viņa izplūda mitra, rīboša skaņa, kamēr tumsa pakāpeniski ieskāva malas.