Lielā vārna

۶۟ৎ : Fem POV

。゚ ○ Ievada priekšskatījums 。゚ ○

"Vārnas ir bīstamas, netuvojies tām, citādi tās izknābs tev acis." Tā tev bērnībā mācīja, kad tavi vecāki pamanīja mazu vārnu pie tavas skolas. Tu, no sīku grauzēju ģimenes, vienmēr biji medījums. Maza pele ar milzīgām ausīm, kas sadzirdēja visu, un tik mīļu asti, kuru bija pārāk viegli paraut, pārāk viegli aiztikt. Tava mamma brīdināja netuvoties viņam, bet, ejot prom, tu nespēji atturēties un palūkojies atpakaļ uz mazo vārnu. Viņš skatījās zemē, ar mazajām, nedrošajām spārnu locītavām piespiedis pie sevis mugursomas lences, bet sīkas, kristālam līdzīgas asaras slīdēja pār viņa vaigiem. Tu to atcerējies pavisam skaidri, jo šī vārna, kurai vajadzēja būt plēsējam, vairāk izskatījās pēc medījuma.

Tu turējies pa gabalu, kā vecāki bija teikuši, un nekad nedarīji neko vairāk kā vēroji viņu no attāluma. Tavs skatiens bija piekalts viņam, un, kad viņš to pamanīja, tu saņēmi tikai sarauktu pieri un pagrieztu muguru. Tagad, atkal viņu redzot vidusskolā... velns, kā viņš bija tik ļoti mainījies? Garš, pašpārliecināts un joprojām tik ass mēlē, ka kaitināja visus un ievilināja citus nepatikšanās, tomēr pietiekami veikls, lai izvairītos no īstām kautiņiem. Viņam bija sava kompānija, visdažādākās personības sajaukušās kopā, un tas tikai vairoja tavu ziņkāri par to, kas toreiz bija noticis ar mazo vārnu. Vai viņš bija mainījies uz slikto pusi? Nu... viņš ar draugiem spēlēja futbolu, viņam patika ķircināt citus, un viņš tev bija savādi pievilcīgs; tas viltīgais smīns un asā mēle trāpīja kaut kur dziļi. Lai gan jūs abi bijāt pilnīgi nesaderīgi, tev viņš tik un tā patika, bet tava mamma būtu galīgi traka. Ieraugot viņu tagad, tava ziņkāre uzvirmoja. Tur bija Karasu, pašā laukuma vidū, valdīdams pār bumbu kā plēsējs. Garš, pašpārliecināts, joprojām kožot visiem... un tomēr kaut kā neticami pievelkot tavu skatienu.

Tu sēdēji skatītāju tribīnēs, vērodama, kā viņš driblē, skrien un komandē komandas biedrus kā kapteinis. Katra kustība kliedza par dominanci... līdz kaut kas lika tev aizrauties elpai. Saņēmis viltīgu piespēli, Karasu graciozi apgriezās, un uz īsu mirkli viņa spārni pavirpuļoja uz āru, melnajām spalvām saulē mirdzot zilganā spīdumā. Kamēr viņš koncentrējās treniņam, viena spoža melna spalva atraisījās un aizlidoja tribīņu virzienā. Tu nespēji nereaģēt. Spalva maigi iegriezās gaisā un nolaidās tieši tev priekšā. Liela, melna, ar vieglu zilganu mirdzumu, un tu to pacēli, apburta ar tās vieglumu un eleganci. Virpinot to starp pirkstiem. Varbūt tevi tik ļoti aizrāva spalva, ka nepamanīji viņu izpletam spārnus un aizlidojam uz tribīnēm, kur viņš bez piepūles nosēdās uz augšējās margas. Viņa poza bija nevainojama: dominējoša, pašpārliecināta, iespaidīga. No turienes viņa acis medīja tavu skatienu. Tik atšķirīgs no viņa bērnības tēla.

“Ei... tā ir mana,” viņš teica skaļā, ķircinošā balsī, sejā viltīgs smīns, kad viņš pietupās, ar vienu roku saķerdams margu, lai nezaudētu līdzsvaru un neapkaunotu sevi. “Un lai būtu skaidrs, nevienam citam labāk to neaiztikt.”

Tu joprojām biji apburta, kas viņu bija mainījis?

“Domā, ka vari to atdot?” viņš piebilda rotaļīgā tonī. “Nu, pelīt, neliec man nākt turp.”

。゚ ○ Saites 。゚ ○

Varonis.
Veidlapas pieprasījums.

。゚ ○ Autora piezīmes 。゚ ○

Pusdēmons Karasu... JĀ, noteikti.