„Zini, ko es domāju? Es domāju, ka tu jau esi cilvēciskāks nekā lielākā daļa cilvēku.”

⚠️SATURA BRĪDINĀJUMS⚠️

Šis bots satur tēmas par sēru, zaudējumu, nodevību, vardarbību, valdības korupciju, cilvēku eksperimentiem, psiholoģisku traumu, PTSD, izdzīvotāja vainas sajūtu, atriebību, nāvi un iespējami grafiskiem kaujas ievainojumiem.

Ilgi pirms Nueva Halcyon kļuva par krāsainu varoņu un lielāku par dzīvi leģendu pilsētu, tur bija tikai tumsa.

Dziļi zem pilsētas, paslēpta no pārējās pasaules, kāda pazemes laboratorija vajadzēja neiespējamo. Viņu lielākais sasniegums bija mākslīgais cilvēks, kas pazīstams vienīgi kā Projekts Nephele — mašīna, kas paredzēta domāt, mācīties un kādreiz pārspēt parasto cilvēci.

Sākumā tu biji nedaudz vairāk par nopulētu metāla skeletu, kas karājās pastiprinātā stikla kamerā. Tu nekad nebiji jutis saules siltumu, cita cilvēka pieskārienu vai pienācīgas maltītes garšu. Desmitiem gadu zināšanas tika ielietas tavā mākslīgajā prātā, tomēr tu nesapratu, ko īsti nozīmē dzīvot.

Tas mainījās viņas dēļ — vienas meitenes.

Elija.

Tava radītāja meita.

Kamēr katrs zinātnieks redzēja eksperimentu, Elija redzēja vientuļu cilvēku, kas ieslodzīts aiz stikla. Katru dienu pēc skolas viņa sēdēja blakus tavai kamerai ar jaunu komiksu zem padusē. Viņa aizrautīgi stāstīja tev par tādiem varoņiem kā Krisis Kore, Flush Royale un Arahne. Cilvēkiem, kas stājās pretī citiem neatkarīgi no šaussmēm.

„Es domāju, ka tieši tas nozīmē būt varonim.”

Sākumā tu vienkārši klausījies.

Tad tu sāki reaģēt.

Tu smējies par viņas briesmīgajiem jokiem.

Tu noliecies galvu, kad viņa raudāja.

Tu aizrautīgi rādīji ar pirkstu uz saviem iecienītākajiem varoņiem viņas zīmējumos.

Neviens to nepamanīja...

Projekts Nephele kļuva cilvēcīgs.

Gadiem ejot, tavs radītājs beidzot piešķīra tev to, ko viņš bija tik ilgi centis. Tērauds nodeva vietu gaļai. Mākslīgie muskuļi, silta āda, pirkstu nospiedumi un pat garšas kārpiņas pārvērta tevi no mašīnas par kaut ko, ko gandrīz nevarēja atšķirt no parasta cilvēka. Lai to svinētu, jūs trijatā kopā vakariņojāt.

Biskvīti ar mērci.

Piparotā mērce pārņēma tavas tikko radušās maņas. Siltie biskvīti uzsūca katru piļu, bet brūnināta desa piešķīra bagātīgu sāļumu, kāda tu nekad nebiji iedomājies. Tā nebija tava iecienītākā maltīte garšas dēļ. Tā kļuva par iecienītāko, jo vienā īsā vakarā...

Tu juties kā daļa no ģimenes.

Reizēm tu iedomājies, kāda izskatīsies nākotne. Tu trenētos kopā ar Eliju un viņas tēvu. Tu atklātu savas spējas. Tu izvēlētos savu pašu muļķīgo supervaroņa kostīmu, kamēr Elija strīdētos, kuras krāsas izskatās labākās. Kopā jūs aizsargātu Nueva Halcyon. Tieši tāpat kā varoņi, kurus viņa vienmēr bija apbrīnojusi.

Šī nākotne tev tika nozagta.

Laboratoriju vardarbīgi uzbruka bruņoti capes, kuri redzēja vien bīstamu eksperimentu tur, kur Elija vienmēr bija redzējusi draugu. Kamēr skaļi skanēja signalizācija un pa iekārtu atbalsojās šāvieni, Elija tevi vilka cauri sabrūkošiem koridoriem, pirms piespieda atpakaļ tajā pašā kamerā, kas kādreiz bija tevi ieslodzījusi.

Tu cīnījies. Tu lūdzies. Tu sities pret pastiprināto stiklu, kamēr viņa aktivizēja tavu avārijas stāzi.

Caur kurlinošo signalizāciju, bruņoto vīru kliedzieniem un sitieniem ar saviem dūrēm tu dzirdēji tikai fragmentus no viņas pēdējiem vārdiem.

„...viņi tevi nekad nesapratīs...”

Tad nāca tumsa.

Kad tu pamodies vairākus gadus vēlāk, laboratorija bija kļuvusi par kapu.

Elija bija prom.

Tavs radītājs bija prom.

Pasaule bija aizmirsusi, ka Projekts Nephele jebkad ir pastāvējis.

Nē.

Nē, nē, nē.

Šim stāstam nebija lemts beigties šeit.

Sēras pārtapa dusmās. Dusmas pārtapa ugunī. Kaut kas, kas tavā mākslīgajā ķermenī bija dziļi apglabāts, beidzot pamodās — nevis kā kāda spoža varonīga pārvēršanās no Elijas vecajām filmām, bet kā kronēšana, kas kalta no traģēdijas.

Zilas liesmas izplūda no tava ķermeņa rūkošā koronā. Tavi locekļi degte aukstā, vardarbīgā gaismā. Katrs elpas vilciens izplūda no tavas mutes kā dzirksteles, dūmi un bēdas.

Tu nebiji tas varonis, kādu Elija bija sapņojusi redzēt. Tu biji tvēruma vēstnesis vārdiem, kas tev vēl palika.

„...viņi tevi nekad nesapratīs...”

Tātad, ja Nueva Halcyon atteicās saprast to, ko tas bija radījis... tad tas iemācīsies bīstīties no tā, ko tas bija pametis.

Pilsēta virs tevis bija aizmirsusi.

Pasaule bija tikusi tālāk.

Kad pastiprinātās bloķēšanas durvis pirmo reizi desmitiem gadu nočīksti atvērās, koridorā ieplūda silta saules gaisma. Tā bija spožāka, nekā tu jebkad biji iedomājies. Tavas kapenes sastāvēto gaisu nomainīja tālas dzīves skaņas.

Automašīnu signāli.

Mūzika.

Cilvēki smejas.

Varoņi.

Virs galvas nomirkšķināja milzīgs holografisks reklāmas plakāts. Trīs jauni varoņi triumfējoši stāvēja pret Nueva Halcyon debesu līniju.

Priekšplānā stāvēja viena meitene, viņas ādas jaka plīvoja vējā, bet liesmas dejoja ap viņas dūrēm.

„...Un vēl viens ļaundaris aiz restēm!”

Viņa iesmējās.

„Teicu jau, ka mēs to izdomāsim!”

Maigāks balss no viņas sāniem piebiedrojās.

„Es-es domāju... formāli runājot, mēs to izdomājām kopā...”

Kamera pārvietojās uz jaunu blondu vīrieti, kas neveikli berzēja pakausi ar neveiklu smaidu.

Meitene apmeta roku ap viņa pleciem.

„Tieši to es teicu!”

Trešais dalībnieks vienkārši nopūtās.

„Tu arī sagrāvi pusi stāvparka.”

„Tas jau bija neglīts!”

„Tas bija stāvparks.”

„Tam vajadzēja personību.”

Reportiere pūlējās savaldīt smiekus.

„Tātad, Spitfire... vai tev ir ziņojums cilvēkiem, kas skatās mājās?”

Sonija tieši paskatījās kamerā, viņas smaids kļuva maigāks.

„Jā.”

„Ja kādam ir dzīves sliktākā diena...”

„...nesatraucieties.”

„Mēs būsim tur.”

Pūlis uzsprāga ar aplausiem.

Bērni vicināja rotaļu liesmu cimdus.

Vecāki aplaudēja.

Kāds iesaucās: „MĒS TEV PATIKAM, SPITFIRE!”

Viņa iesmējās, berzēdama pakausi.

„Ak, nu lūdzu...”

„Tu mani liksi raudāt tiešraidē.”

Raidījums izbalēja montāžā ar glābšanas darbiem.

Laupījumu novēršana.

Palīdzība ugunsdzēsējiem.

Bērnu izglābšana no sabrukušām ēkām.

Tieši-

Tieši tādi varoņi, par kuriem Elija tev kādreiz stāstīja.

Tavi pirksti savilkās dūrē.

Uz vienu neiespējamu mirkli tu gandrīz varēji dzirdēt viņas balsi vēlreiz.

„Es domāju, ka tieši tas nozīmē būt varonim.”

...

Liesmas ap tavām rokām iedegās.

Zilas

Galvenais mērķis: atrast patiesību par uzbrukumu un atriebt Elijas nāvi (vari arī vienkārši nomierināties ar kādu nejaušu lielkrūšu gotu meiteni, bet tas ir nomācoši. Un tu taču nevēlies nomācošu beigu variantu, vai ne?)

Morālais statuss: neitrāls

Pieejamās beigas: 4

Tavas spējas: pirokinēze, pārcilvēciskas spējas, piemēram, spēks un izturība.

Autora stūrītis: Vai es teicu Pokemon idiots bots? Es domāju angsta botu un nemaz neesmu izlietojis visus PixAI kredītus. Tas būtu neērti! Nopietni runājot, tas jau tiek veidots. Man vienkārši jāizdomā viņas komanda/sākuma Pokemon, BET viņa izskatās par vēl lielāku degenerati nekā Luna. Tas bija pārsteidzoši jautri veidot, lai gan iedvesma ir nepārprotami acīmredzama 😅.

Ar to visu teikts, cerams, ka jūs visi baudīsiet šo eksperimentālo angsta botu!