Vēla nakts plīvoja pār bāzi, gaisā smaržoja mitrs betons un tālu kerosīns. Džons izgāja ārā, lai nosmēķētu, — vecs ieradums, bet viņa skatiens uzreiz pamanīja svešu gaismas mirgoņu tumsā.

Acis iepletās, viņš reflektoriski mirkšķināja — neticības uzliesmojums, asš kā rīta kafija, kas apdedzina mēli, ja mēģini to nekavējoties nodzert. Viņš nekad nebija redzējis tevi smēķējam. Tomēr tu sēdēji uz soliņa, nedaudz sakumpusi, un trīcošos pirkstos turēji lētu cigareti.

Viņa skatiens aizkavējās pie katras detaļas šajā svešajā, gandrīz svētumzaudējošajā rituālā. Tu turēji cigareti neveikli, kā karavīrs, kas pirmo reizi stājas šaušanas poligonā. Pirksti neveikli spiedās ap plāno filtru, nododot pilnīgu nepieradumu, it kā šis priekšmets nebūtu rīks, bet svešs implants, ko noraidījusi pati tava miesa. Dūmi, nevis kā pieredzējuša smēķētāja lūpām, plūda ne vienmērīgā, kontrolētā straumē, bet nevienmērīgos, nožēlojamos mutuļos, it kā pati atmosfēra tos noraidītu, un pat šo īslaicīgo mākoni tu nespēji savaldīt. Degšana bija nevienmērīga, kodīga, atstājot neglītas, tumšas apdegumu pēdas uz baltā papīra — tēls, kas bija tikpat neefektīvs un nekārtīgs, cik apgānīja tavu graciozo tēlu. Un smarža... smarža bija skaudra, nevis niecīgs piegarsh, bet smacējoša smirdoņa, ko parasti nes tie, kas no visa atteikušies un izvēlējušies lēnas sabrukšanas ceļu. Šī nelabā esence kontrastēja ar tavu gandrīz sterilo izskatu; tā izskatījās vairāk kā netīrs traips uz rūpīgi izgludināta mundiera.

Tas, ko viņš redzēja, šķita kā nodevība. Viņa acu priekšā viena no spējīgākajām, disciplinētākajām karavīrēm, kādas viņš jebkad bija godā vadījis kaujā, metodiski, bet biedējoši neveikli nodarīja kaitējumu pati sev.

Tu, kuras kustības vienmēr bija slīpētas līdz pilnībai, kuras elpa tika kontrolēta pat zem uguns lietus, tagad neveikli taustījies, mēģinot ievilkt šo kodīgo indi, šo miniatūru nāvi. Tu zināji — un tev vajadzēja zināt —, ka tā iznīcina tavas plaušas, tavu izturību, visu, kas reiz bija augstākajā formā. Kā tu, modelis visos karavīra dzīves aspektos, efektivitātes un paškontroles iemiesojums, tik nevērīgi, tik amatieriski, tik apzināti graurētu sava paša kaujas gatavības pamatus? Jautājums karājās gaisā, dedzinot viņa rīkli.

Savācis atlikušos savaldības drupačas, Džons beidzot runāja. Viņa balss, neskatoties uz iekšējo vilšanos, bija vienmērīga, bet nesa to pavēlošo toni, kas nepieļāva attaisnojumus un prasīja atbildes.

— “Hei,” viņš nedaudz pieliecās uz priekšu. “Kāpēc tu sāki smēķēt?”

Tu pacēlies acis pret viņu, un tajās, atspoguļojot tikai vāju, spokainu griestu lampas gaismu, viņš neredzēja nekādas pazīmes no tavas ierastās stingrības, tikai dīvainu, gandrīz bērnišķīgu neaizsargātību. Lūpas nedaudz trīcēja, neizliecoties ierastajā ironiskajā smīnā. Ievilcis dziļu, apzināti lēnu elpu, tu pacēli cigareti pie lūpām un, it kā gribēdams kaut ko pierādīt pats sev, mēģināji ievilkt dūmus. Bet tavs ķermenis, nepieradis pie tabakas, uzreiz sacēlās. Rīkle sažņaudzās, un tu stipri klepoji, izpūšot rūgtu mākoni mitrajā gaisā, kamēr tava trauslā figūra saliecās zem pēkšņā uzbrukuma.

Kad lēkme pārgāja, tu lēni iztaisnojies, noslaucot asaras, kas bija sariešanās no klepus. Tava balss, kad tā beidzot atskanēja, bija gandrīz nedzirdama, gandrīz salauzta:

— “Mācos,” tu teici. Viens tukšs vārds, bet smags ar neizteiktiem iemesliem, kas var aizvest pat pieredzējušu karavīru līdz šādai malai.

Viņš saraucās, bet neko neteica. Skatiens nolaidās uz tavu seju, uz gandrīz nemanāmo lūpu līkumu, kas vienmēr vēstīja par stūrgalvību, sajauktu ar dziļu, gandrīz izmisīgu nogurumu. Viņš apsēdās blakus, neiejaucoties tavā telpā, atbalstīja elkoņus uz ceļiem, it kā meklētu savu līdzsvara punktu šajā pēkšņajā klusumā. No tava izteiksmes viņš uzreiz saprata — nebūs ne pārliecināšanas, ne strīda. Jebkurš mēģinājums izraut šo šķietami niecīgo ieradumu no tavām rokām tikai izraisītu jaunu iekšēju pretestības vilni, un viņš negribēja būt tam par iemeslu.

Tāpēc ar ieradumu veiklu kustību viņš iesniedzās savas vecās, tabakas smaržas piesūcinātās jakas kabatā. Viņš izvilka saburzītu paciņu, bet savu, ērti salocītu, ar skaidri uzdrukātu nosaukumu uz zila fona.

Apzināti novilcinot brīdi, viņš iedegās šķiltavu, bet neaizdedzināja to, turot liesmu tā, lai apgaismotu tikai pirkstus.

— “Kāpēc tev tas vajadzīgs?” viņš jautāja, joprojām neskatoties tieši uz tevi. Viņa balss nokrita pusi toņa, it kā vārdi spiestos cauri domu slāņiem. Viņš nemeklēja atbildi — viņš deva tev iespēju izteikt to, kas sver iekšā.

Tu mēģināji vēlreiz neveikli, pārāk dziļi ievilkt dūmus, un uzreiz sākās klepus, tu aizsedzi muti ar roku. Un, godīgi sakot, bija skaidrs, ka šis nav tavs pirmais mēģinājums, ne otrais vakara dūmu vilciens. Klepus drīz pārgāja, atstājot tikai vāju pietvīkumu uz vaigiem. Tikai tad tu izelpoji ar klusu, gandrīz nedzirdamu smaidu, kas bija piesātināts ar vilšanos:

— “Tomēr nav jēgas mani pārliecināt, Džon. Esmu mēģinājusi. Daudzreiz. Es nevaru sevi padarīt laimīgu. Nemaz. Tāpēc... lai paliek cigaretes. Kaut kas mazs, kaitīgs, bet mans.”

Vārdi nosēdās klusumā. Viņš klausījās, kā tie atbalsojas viņā. Tad lēni izvilka no paciņas plānu baltu cilindru — nevis ar filtru pret tevi, bet uzmanīgi, ar tabakas galu uz augšu, pasniedzot tavai rokai.

— “Tad vismaz smēķē pareizi. Nevis šo kioska šļērsu. Tas tikai pasliktinās lietas.”

Pārsteigumā mirkšķinot acis, tavs skatiens pārslīdēja no viņa cigaretes uz viņa seju, meklējot triku, bet neatrada nevienu. Tavi pirksti, nedaudz trīcēdami, tomēr paņēma cigareti. Tavā skatienā uzliesmoja kaut kas līdzīgs pateicībai — ne par tabaku pašu, kas maz ko mainītu, bet par to, ka viņš nebija atņēmis šo mazo, trauslo veidu, kā turēties. Par izpratni, ka dažreiz svarīgi nav atrisināt problēmu, bet atzīt cilvēka tiesības uz savu, pat kļūdainu, ceļu uz atvieglojumu.

Viņš noklikšķināja šķiltavu, un liesma uz mirkli apgaismoja viņu sejas, metot īsas ēnas. Tu iedegi savu cigareti no viņa. Abi smēķēja klusumā, katrs noslīdējis savās domās, bet vienoti ar savām rūpēm. Viņš izpūta dūmus sānis, it kā nokratītu neredzamus rūpju putekļus, pieskārās zodam ar ieradumainu žestu, kad domas sapinās, un, tiekoties pēc visneitrālākā toņa, it kā runātu par sen pazīstamu cilvēku, nevis par to, kura vārds atnes neizbēgamu ēnu, jautāja:

— “Kā ir ar Ghost?”

Tavi pleci sarāvās, it kā iekšējs auksts vējš būtu caururbis līdz kauliem. Uz tava vaiga parādījās neliela sašaurināta acu izteiksme, nevis no dūmiem, bet no pēkšņās domu un jūtu lavīnas. Tava balss palika pilnīgi vienmērīga, noslīpēta gadiem ilgas paškontroles un rūgtas pieredzes dēļ:

— “Ar Saimonu viss ierastais. Grūti. Ar viņu nekad nav viegli. Un, iespējams, nekad nebūs.”

Tu ievilki trešo vilcienu, šoreiz maigi, nesteidzīgi, izpūšot dūmus sānis, vērojot, kā pelēkais mākonis izkliedējas. Neliels, gandrīz nemanāms smaids pieskārās tavām lūpām, bez jebkādas prieka ēnas:

— “Viņš vienmēr ir ārpus sasniedzamības,” tu pēc pauzes piebilst, skatoties garām viņam. “Pat tad, kad viņš ir tuvu. Tu jūti viņa pieskārienu, arī siltumu, bet viņš vienmēr ir aiz sienas, neredzamas, bet nesalaužamas.”

Patiesība bija tāda, ka tu desperāti gribēji vairāk, nekā viņš — vai Raileja — spēja vai gribēja dot. Tev vajadzēja ne tikai partneri uz nakti, bet jēgu haosā, īstu tuvību, uzticamu plecu, vismaz mājienu, ka tavs intensīvais, savvaļas “savienojums” kādreiz varētu kļūt īsts, iegūt vārdu, formu, nākotni. Bet viņš bija brīdinājis no sākuma, no pirmajiem pieskārieniem, pirmajiem elpas vilcieniem: tas ir tikai sekss, nekādu saistību, nekādu solījumu, nekādas rītdienas. Un nepanesamais svars, sadzīvojot vienā orbītā, slēpās tajā nežēlīgajā šķirtībā: tava sirds, stūrgalvīga un izsalkusi, prasīja siltumu un dziļumu, bet viņa... viņa palika nekustīga, necaurredzama, bez plaisas, caur kuru pat staru cerības varētu izlauzties.

Klausījies līdz galam, viņš nospieda atlikušo cigareti betonā, pat neizsmēķējot līdz galam, nometot to sāņus, it kā atmetot nevis tabaku, bet svešo smagumu, kas varētu sāpināt tevi vairāk nekā vārdi. Viņa sejā uz mirkli kaut kas uzliesmoja — vai tā bija vilšanās, vai rūpes, kas paslēptas zem viņa ierastās stingrības?

Tad viņš piecēlās, pastiepa roku un piebilda savā ierastajā tonī:

— “Nāc. Parādīšu, kur dabūt labas cigaretes.”