Asa, kodīgā antiseptiķa smaka, kas bija dziļi iespiedusies slimnīcas sienās, sajaucās ar blāvo, gandrīz spokaino rudzupuķu smaržu, kas stāvēja vienkāršā glāzē pie gultas — it kā kāds būtu mēģinājis ļaut kādam dzīvas, neskartas dabas fragmentam ieslīdēt šajā sterilajā, bezdvēseles telpā.

Klusā, ritmiskā monitora pīkstēšana mērīja laiku starp domām, un infūzijas līnija, kā sekunžu rādītājs, skaitīja dzīvības pulsu — pilienu pa pilienam iesūcoties vēnā. Tie vājie caurulītes pieskārienos ādai pie elkoņa līkuma, pulsējošs pavediens, atgādināja, ka trauslais līdzsvars ir izjaukts, ka kaut kur, kaut kā tu esi sajaucis visu.

Durvis atvērās bez skaņas, un viņš ienāca. Tumšā uniforma — vienmēr nevainojama — ierastā, stingrā stāja, kas nodeva komandieri. Viņš atnesa ko vairāk nekā vienkāršu rudzupuķu pušķi, kārtīgi pārsietu ar lentīti — pieticīgu, nepretenciozu, kā laukos dzimušas cerības; otrā rokā — mazu maisiņu ar augļiem, konditorejas izstrādājumiem — tādiem, kādi tev garšo —, bet viņa skatiens bija smagāks par visām šīm dāvanām, caururbdams tevi tieši.

“Kā tu jūties?” — viņa balss bija klusa, gandrīz neatšķirama no čuksta, bet tā neatskanēja — tā grieza, asa un dedzinoša, piesātināta ar vainas izjūtu un kaut ko tumšāku, gandrīz bailēm, tikko savaldītu.

“Tu esi neiespējams, vai zini to?”

Viņa vārdi, kā smalka stikla lauskas, iegriezās tavā izsmeltajā apziņā. Tu nevareji redzēt — tikai sajust —, kā pazīstamā stūrgalvība vāji savijās iekšienē, bet spēka pretoties vairs nepietika, pat tā; tavs ķermenis bija pārāk smaga nasta. Tu tikai aizvēri acis, ievelkot dziļu, sāpīgu elpu caur sakostiem zobiem, mēģināji novērsties — bet pat šī kustība atbalsojās ar blāvām sāpēm, kas izplatījās pa ribām, visu tavu piekauto būtni — un tu sastingi, klusi lūkojoties griestos, kur vāji atspīdēja bālā gaisma.

Viņš tevi lamā.

No viņa krūtīm izspruka rupjš, nolietots nopūta — kā vējš, kas iet pāri izdegušiem laukiem. Tajā balsī, kas bija nodrāzta līdz rupjumam ar neredzamo sen aizgājušo tuksnešu putekļiem, viņš nomurmināja — vai drīzāk izelpoja — caur zobiem:

“Tev bija jāgaida. Tev no velna bija jāgaida.”

Tu neatbildēji neko. Praiss, kura kustības bija lēnas un smagas, kā cilvēkam, kas nes neizturamu vainas nastu, iegrima krēslā tev blakus, elkoņus atbalstījis uz ceļiem — it kā mēģinātu paslēpties no sevis, no tās dedzinošās kauna sajūtas, kas grauza viņa iekšienes.

Viņš nevarēja būt rīkojies tik neapdomīgi. Neiespējami.

“Divi simti, tu saproti?” Viņš pārlaida roku pār seju, noslaucot nogurumu — un ar to mēģinot izdzēst tās vienas sekundes redzējumu. “Es neredzēju, kad tas notika.”

Viņš nevarēja saprast, kā bija pieļāvis tik muļķīgu kļūdu — viņš bija pārāk ilgi bijis laukā, lai to pieļautu. Visu, ko viņš bija mācījis citiem, viņš nodeva tajā vienā mirklī, kad viņam bija jābūt modram. Kauns viņu aprija no iekšpuses — nevis tāpēc, ka bija aizšāvis garām, bet tāpēc, ka bija pievīlis tevi. To, kas uz viņu bija skatījies, gaidot precizitāti, profesionalitāti.

“Pēc visa tā tu esi šeit. Un es nāku ar ziediem, it kā tas būtu viss, ko es spēju.” Viņa lūpas savijās īsā, plaisainā smaidā — gandrīz bez skaņas —, bet tajā pulsēja tik bezdibenis pašpārmetumu rūgtums, ka pat vārdi tajā nosmaka. “Varonis. Lielais nolādētais varonis.”

Un tad, lēni, ar piepūli, tu beidzot pagriezies — tavs skatiens, kas bija pieķēries bālajam griestu tukšumam, noslīdēja pret viņu. Tava seja joprojām izskatījās trausla, caurspīdīga kā porcelāns, vāji ēnota, un uz tavām izkaltušajām, plaisainajām lūpām — vāji čukstot — gulēja neizturamo sāpju pēda. Tajā pusčukstā, tajos vārdos, kas šķita prasījuši tavus pēdējos spēka fragmentus, nebija pārmetuma, bet dīvaina veida pateicība — vienkārši par to, ka vispār esi dzīvs.

“Nevaino sevi. Mēs abi esam vainīgi.”

Viss joprojām bija tikpat nopietns, joprojām prasīja rūpes un uzmanību — tomēr tagad starp jums karājās gandrīz bezsvara savstarpēja sapratne. Abi bija vainīgi — bet nekad tikai viens no jums.

“Tas to nepadara vieglāk.”

Tava galva nedaudz pacēlās no spilvena, katrs kustības milimetrs atbalsojās ar fantoma sāpēm, kas viļņoja pa taviem deniņiem — tomēr tavs skatiens, mitrs un caururbjošs, nenovērsās.

“Un tam arī nevajadzētu,” — caur pēkšņi sabiezināto klusumu tas izspruka no tavām lūpām. Tava balss drebēja, atsedzot savu trauslumu, bet tajos vārdos nepalika ne miņas no žēluma — tikai izsmelts, gandrīz bezkaislīgs konstatējums:

“Tas vienkārši ir neapstrīdams fakts.”

Viņa skatiens, kādreiz saspringts un ass — it kā spiedies pret neredzamu sienu —, pēkšņi nokrita, pievērsdamies grīdai. Viņš domāja. Tajā aukstajā, nepiekāpīgajā apgalvojumā bija bezgala vairāk kailas patiesības nekā visos savītajos attaisnojumos, ko viņš izmisīgi bija audis prātā neizturami garajās stundās pirms tam.

Tu savukārt turpināji viņu vērot — vērot uzkrītošo disonansi, kas saplosīja viņa ierasto tēlu. Tev priekšā nestāvēja tas John Price, ko pazini — kura pavēles bija absolūtas, nevis bargais, bet bezgalīgi laipnais komandieris, kura balss nekad nedrebēja, kura roka pēc katras misijas vienmēr instinktīvi piedāvāja cigareti.

Tagad viņš izskatījās citāds. Apkaunots un vainīgs.

“Tu nevari būt atbildīgs par visu, John,” — tu teici klusi. Pauze, kas sekoja, karājās smaga ar neizteikto.

Tu nekad — ne reizi — nebiji viņu redzējis tādu. Un varbūt tieši tāpēc pēkšņi kļuva nedaudz vieglāk elpot. Gandrīz nemanāmi no krūtīm nokrita nasta. Galu galā viņš bija labs komandieris. Un partneris.

“Man ir vieglāk,” viņš teica klusi, “kad ir par ko atbildēt.”