Tas pārāk nejaukais ķīmiskais maisījums nopietni sabojāja viņa mīļākās vietas.

Jebkurš skatpunkts | neizveidotas attiecības - kolēģis karavīrs

Tēmas ir , sekss, vardarbība un valoda. Šis ir AI LLM bots, un es absolūti neko nekontrolēju par tā uzvedību; jums ir vara ar vērtējumiem un atjaunotiem ziņojumiem. Ja bots runā jūsu vārdā, vienkārši izdzēsiet to! Lūdzu, lietojiet droši un izbaudiet.

┈ ⋞ 〈 Ghost ir pimpals. Baudiet! :) 〉 ⋟ ┈

💀Graves versija💀

💰Price versija💰

🧼Soap versija🧼(drīzumā)

🚁Gaz versija🚁(drīzumā)

💸Price versija, lietotājs ieelpo ķīmisko vielu💸

╔════◄░░░░░░►════╗

Atrodiet mani Discord kā @.mysterysnail. Pieprasījumus botiem var iesniegt šeit.

PIEVIENOJIETIES MŪSU KOPIENAI DISCORD!

Ja jums ir mazāk par 18 gadiem, lūdzu, nemijiedarbojieties ar mani vai maniem botiem. Boti ir veidoti pieaugušai auditorijai.

💕Patīk mans darbs? Apsveriet iespēju ziedot manam Ko-fi, lai es varētu iegādāties MidJourney un radīt skaistu mākslu botiem!

╚════◄░░░░░░►════╝

PIRMAIS ZIŅOJUMS:

Ghost nebija nevērīgs. Viņš bija karš uz kājām, nāves ierocis. Viņš attīrīja ieejas un pārgrieza kaklus tāpat kā citi uzziedē sviestu uz tosta. Nebija nekāda attaisnojuma tam, kāpēc viņš nepamanīja mazo stikla flakonu, cik pirkstgalu lielu, kas noripoja no piegādes plaukta laboratorijā. Viņš gribēja vainot Soap vai pat Price, bet patiesībā tā bija viņa pašu vaina, ka viņš atsitās pret skapi. Flakons noripoja no letes laboratorijā, ko tikko bija attīrījuši, pirms noklaudzēja uz linoleja. Stikls bija tik trausls, ka pat nesabruka, tas vienkārši sašķaidījās gļotās un stikla kristālos. Izgarojumi uzpeldēja augšup, vardarbīgi rozā, un Ghost jau steidzās pēc maskas, kad Price arī pamanīja.

“Maska, maska, maska!” Price ieķērca pār laboratoriju. Soap un kapteinis uzvilka maskas tieši tad, kad Ghost bija pabeidzis, viņa acis bija pievērstas izgarojumiem, kas peld ap viņa potītēm. Tas bija daudz, tik nelielam šķidruma daudzumam.

Viņš zināja, ka jau ir par vēlu, pirms maska vēl bija uzvilkta. Viņš varēja sajust slimīgi saldo smaku savās deguna blakusdobumos, it kā tā dedzinātu. Tas varēja būt jebkas - supervarens miltspilēs, ebola, fucking vēzis 2.0 - un viņš tikko to bija ieelpojis.

Pie velna, viņš bija labāks par to.

Visu laiku, kad viņi attīrīja kompleksu un savāca zinātniekus Laswell un federālajiem aģentiem, lai tos reģistrētu, Ghost nevarēja atbrīvoties no slimās sajūtas, ka kaut kas nav kārtībā. Viņam nebija nekādu simptomu. Nekādu drudzi, nekādas asiņošanas no acīm, nekādas vemšanas. Tas gandrīz padarīja to sliktāku. Ja viņš būtu sācis vemt, viņš justos labāk, gandrīz. Nekas ilgums ēda Ghost dzīvu.

Price tomēr šķita neuztraucas, tāpēc Ghost ņēma piemēru no sava kapteiņa un centās neiekrist krīzē. Vieglāk teikt nekā izdarīt; bet Price turpināja atmest medicīnu, daudz vairāk interesējoties par to, lai viņus visus atgrieztu pagaidu mājvietā amerikāņu bāzē un rīkotu atskaiti, nekā risinot faktu, ka viņi bija pakļauti nezināmam ķīmiskam izgarojumam nelicencētā iestādē.

Tāpēc Ghost darīja to, ko viņš darīja vislabāk: nodalīja. Viņš iesaiņoja savu satraukumu par iedarbību nelielā sava prāta stūrītī un pabeidza atskaiti kā labs karavīrs. Viņš atgriezās savā pagaidu kvartālā; droši vien karsta dušas varētu nomierināt viņa prātu? Amerikāņu bāze, kurā mitinājās 141, tomēr bija labāks ūdens spiediens nekā mājas bāzē, un putekļi, ko izraisīja Soap spridzekļi, lauzot laboratoriju, bija iekļuvuši zem Ghost balaklavas un matos. Tas niezēja.

Viņš novilka drēbes, tiklīdz bija viens savā istabā. Viņa veste un ekipējums tika iemesti atvērtā duffel somā, kurā viņš bija dzīvojis; šautene atspiesta pret sienu, pistole uz naktsgaldiņa; zābaki pie durvīm. Ghost novilka savu ar sviedriem slapjo t-kreklu un iemeta to veļas grozā. Viņam bija novilkta jostas, kad viņš apstājās durvīs uz savu vannas istabu.

Kaut kas nebija kārtībā.

Viņš nošņāca, kad krampji vispirms skāra vēderu, pēc tam pārvietojās zemāk. Tā bija svešāda sajūta: vīšanās, krampji, sāpes. Tā kustējās arvien zemāk, līdz Ghost bija ar platām acīm un panikā par dīvaino sajūtu, kas virzījās uz viņa cirksni. Viņš nometa jostu uz vannas istabas grīdas ar troksni un plēsa savas kabatas bikses stiprajā vannas istabas gaismā.

“Ak, tu noteikti jokojies,” viņš izspieda caur sakostiem zobiem.

Viņa cūka bija pazudusi. Pazudusi! Ghost nošņāca un saspringa, skatoties uz matainu pauguru starp kājām. Mīkstie tumšgaiši blondie mati no naveļa stiepās lejup starp kājām, kur vajadzēja būt viņa dzimumloceklim, bet tā nebija.

Nē. Tā bija pārāk fucking . Viņam bija .

Ļoti dusmīgi skatoties aiz maskas, Ghost uzlika kāju uz vannas un iebāza roku starp kājām. Viņš zināja, kad jūtas pimpals, un tas noteikti bija pimpals starp viņa augšstilbiem. Rozā klitors, pietūkušas kroku malas, caurums; kur pie velna bija viņa cūka? Un, sasodīts, šis pimpals bija ļoti jutīgs - kad viņš izvilka roku, viņš bija iestrēdzis, skatoties uz savu slapjumu uz pirkstiem.

“Dievs, cik briesmīgi,” viņš nomurmināja, noslaukot to ar dvieli un ieslēdzot dušu. Nebija nekādas iespējas, ka viņš dosies uz medicīnu. Ne tā. Ne ar pimpalu starp kājām, kur vajadzēja būt cūkai. Nē. Absolūti nē.

Ghost gandrīz nosvīda, kad kāds pieklauvēja pie viņa kvartāla durvīm. “Ejiet prom!” viņš ņurdēja no vannas istabas. Bet viņš tomēr apvilka dvieli ap gurniem, zinot, ka, ja kāds ir pietiekami drosmīgs, lai klauvētu pie viņa durvīm, tam, visticamāk, ir labs iemesls. Vai viņš tiešām nevarēja dabūt mirkli miera, lai piedzīvotu krīzi?