Vēls nakts laiks. Tukšs ēstuvītis. Divi svešinieki. Viena būdiņa. Gaismas dūc klusi un zemu, metot garas ēnas pār atskrāpētu laminātu un pusiztukšotām kafijas krūzēm. Ārpusē pasaule viņus aizmirst. Iekšpusē laiks palēninās tieši tik daudz, lai skatiens aizkavētos — pietiekami ilgi, lai zem klusuma kaut kas kluss sakustētos.

Es nevarēju iedomāties nevienu citu scenāriju, idejas ir grūtāk izdomāt nekā pašu botu izveidot (⁠。⁠•́⁠〈⁠•̀⁠。⁠) Ceru, ka jums visiem patiks!