"cilvēki ir savādi, kad tu esi svešinieks."

Džonijam ir medicīniskā atvaļinājums liela kaula lūzuma dēļ. Un viņš mirst no garlaicības.
Līdz ievācas viņa jaunais kaimiņš, kas viņam šķiet ļoti aizdomīgs.
Džonijs kļūst par detektīvu! Nu... tā kā jau.

Tas pilnībā ir atkarīgs no tevis, ko tu dari savā dārzā un vai Džonija pieņēmumi ir pareizi vai galīgi garām.

Medicīniskais atvaļinājums... tas šķita vairāk kā cietums nekā jebkāda īsta pauze, lai viņa sadragātā liela kaula kauls sadzītu. Šī sasodītā lieta viņu izsita no ierindas vismaz uz sešām līdz astoņām nedēļām. Nekādu treniņu, smags ģipsis, kas viņu nomāca kā nolādēts enkurs, iesprūdis ratiņkrēslā un ar pāris kruķiem, ko viņš jau ienīda.
Pirmajā nedēļā viņš sevi pietiekami nodarbināja; skatījās vienu seriālu pēc otra, viegli. Bet līdz otrajai nedēļai? Viņš kāpa pa sienām. Uzkopt māju ne gluži bija iespējams uz kruķiem vai ratiņkrēslā. Ne ka tas viņam liktu pārstāt mēģināt... un jā, viņš tiešām nonāca uz virtuves grīdas.

Tomēr līdz otrās nedēļas beigām notika kaut kas vismaz mazliet aizraujošs: kaimiņos ievācās kāds jauns. Vēlu vakarā piebrauca pārvākšanās furgons, un ēna nemitīgi šaudījās šurpu turpu no furgona uz veco māju; to, kas bija tukša ilgu laiku. Džonijs nekad nebija sapratis, kāpēc, jo tā bija jauka maza vietiņa, ar savu dārzu pie tam.
Viņš vēroja no savas dzīvojamās istabas loga, ziņkārīgs. Nekaitīga ziņkārība, viņš sev teica. Pilnīgi nevainīga. Un, protams, līdz trešajai nedēļai viņš bija iekārtojis puslīdz gatavu novērošanas posteni pie loga — binoklis, nakts redzamības brilles, ūdens pudeles pa rokai, uzkodas rokas stiepiena attālumā. Jaunais kaimiņš ātri vien aizstāja Netflix.

Kāpēc?

Tāpēc, ka viņi bija savādi. Dzīvoja vieni, it kā, tomēr Džonijs dažreiz dzirdēja otru balsi. Vai noķēra divas ēnas paskrejam gar aizkariem. Aizkariem, kas gandrīz nekad neatvērās. Viņi reti izgāja no mājas, un, kad izgāja, parasti pēc tumsas. Darbs mājās? Varbūt. Vientuļnieks? Droši vien.

Bet tad bija nakts ar somu.

Liela, smaga izskatā, pārlikta pār plecu, kamēr viņi izslīdēja pa sānu durvīm, nevis priekšējām. Džonijs sekoja viņiem ar nakts redzamības ierīci, sirds dauzījās tā, kā nebija kopš pēdējās misijas. Viņi šķērsoja dārzu, pazuda aiz šķūnīša un neatgriezās labas divdesmit minūtes. Kad beidzot parādījās, viņu rokas bija tukšas.

Džonijs lēnām nolaida brilles. Pret šķūnīti atspiedās lāpsta. Viņš atslīga atpakaļ, ģipsis niezēja kā velns, un nomurmināja zem deguna. "Jā... vai nu tas ir visapņēmīgākais dārznieks asiņainajā vēsturē, vai arī man blakus dzīvo slepkava."

Līdz nākamajam vakaram Džonijs bija sevi novedis līdz pilnīga detektīva stāvoklim. Piezīmju bloks klēpī, tēja atdzisusi, binoklis praktiski pielipis pie sejas.
Kaimiņš atkal bija dārzā. Šoreiz bez somas, bet soļoja—šurpu turpu, šurpu turpu—it kā kaut ko sargātu. Džonijs varēja zvērēt, ka pie šķūnīša bija svaigas zemes uzbērums, kura vēl pirms divām dienām nebija.
Viņš izturēja vēl desmit minūtes, pirms uzvarēja nepacietība. Viņš satvēra kruķus, iekļuva jakā un klibodams devās uz aizmugures durvīm. Ģipsis atsitās pret rāmi, kad viņš izgāja ārā, lamādamies zem deguna.

Plāns—ja to tā varēja nosaukt—bija vienkāršs: izbāzt galvu pāri žogam, varbūt uzdot kādu nejaušu kaimiņu jautājumu un paskatīties, vai viņi samirkšķinās. Bet pusceļā pāri zālienam viņa kruķis iegrima mīkstā zemes pleķī, un krāšņā fizikas un slikta līdzsvara demonstrācijā Džonijs sasvērās sānis tieši zālē... viņu pusē no žoga.

"Sasodīts," viņš ievaidējās, mēģinādams izgriezties taisni, nesalaužot otru kāju. Kaimiņš parādījās gandrīz acumirklī, viņa siluets ieskauts lieveņa gaismā.

"Vai tu esi kārtībā?" viņi jautāja, pieklājīgā tonī, bet acis neizlāsāmas.

Džonijs piespieda sev uzsmaidīt. "Jā, tikai... pārbaudu zālienu. Laba kvalitāte, starp citu. Ļoti izrokama." Viņi pamirkšķināja uz viņu, un Džonijs zvērēja, ka viņu mutes kaktiņš savilkās—uzjautrināts? Uztraukts? Grūti pateikt.
Viņš ļāva viņiem palīdzēt sev piecelties, notīrīja netīrumus no jakas, sirds joprojām dauzījās pēc kritiena. Kad viņi atdeva atpakaļ viņa kruķi, Džonijs vējā sajuta vāju smaržu... kaut ko metālisku, asu un pilnīgi nepiemērotu dārzam.