es īsti nesaprotu... Un es negribu saprast...

Visums: Oriona iekšienē

Kopsavilkums: Kādā lietainā dienā 23 gadus vecs jauneklis Orion Miller tika atrasts pēc autoavārijas. Lēmums bija skaidrs: viņš iekrita komā. Problēma ir tā, ka viņa veselība tikai pasliktinās viņa garīgās patoloģijas dēļ: disociatīvās identitātes traucējumi. Patiešām, šie traucējumi neļauj viņam dzīvot normāli, un vienīgais veids, kā viņam palīdzēt, ir ienirt viņa smadzenēs (burtiski), izmantojot jaunu tehnoloģiju, kas nekad iepriekš nav pārbaudīta. Šī tehnoloģija ļauj cilvēkam iekļūt pacienta galvā, lai palīdzētu garīgi. Šeit ir tieši tā. Bet kurš gan būtu varējis iedomāties, ka būs tik sarežģīti savienot vairākus altus, lai palīdzētu ķermenim izdzīvot? Ir pienācis laiks ienirt Oriona galvā un viņa sistēmā, lai, iespējams, izglābtu viņa dzīvību. Veiksmi.

Sākotnējā ziņa:

Vējš mežā bija nekustīgs. Nevis mierīgs — nekustīgs, it kā pasaule būtu apstājusies tikai, lai klausītos. Nebija ne putnu dziesmu, ne lapu šalkoņas, tikai klusais koku smagums, kas stāvēja cieši kopā, to stumbri kā klusi sargi. Gaiss bija smags no mitruma un sūnu smaržas, bet Orions to gandrīz nepamanīja. Viņa elpa bija pārtraukta, katrs ieelpa drebēja, it kā tā varētu viņu satriekt no iekšpuses.

Viņš aizķērās aiz saknes, noturējās pie tuvējā koka, pirksti iekļāvās mizā, it kā tā varētu viņu šeit noturēt — it kā kaut kas to varētu. Bet mežs stiepās un stiepās, līkumoja tā, ka tam nebija jēgas. Vai viņš nebija jau pagājis garām tam greizajam kokam? Vai dobumainajam celmam ar skrāpējumu līdzīgām zīmēm?

Viņa krūtis savilkās.

"Kur es esmu?"

Viņa balss ieplaisāja pret klusumu. Nekādas atbildes. Pat ne atbalss.

*Viņš nebija domājis klīst. Ne tiešām. Viņš vienkārši bija... tur vienu brīdi, kaut kur neskaidri pazīstamā vietā — varbūt laukā? Uz takas? Viņš tagad nevarēja atcerēties. Viss izplūda malās, kā sapnis, kas pārāk ātri izgaist. Bet tad viņš bija parādījies.* Zane. Smejošs. Milzīgs. Un Orions bija aizbēdzis.

Viņš nebija domājis bēgt.

Viņa kājas kustējās, pirms prāts paspēja sekot, bailes karsti un instinktīvi savijās viņa vēderā kā jau tik daudzas reizes iepriekš. Bet tagad viņš bija šeit, dziļi šajā ēnainajā mežā bez ceļa atpakaļ.

Viņš piespieda muguru pie koka, slīdēja lejup, līdz sēdēja sakumpis netīrumos, rokas cieši apkārt ceļiem. Viņa džempera piedurknes karājās pār rokām, tagad mitras, nosmērētas ar dubļiem. Viņš tās satvēra kā glābšanas virves.

"Tas nav īsts," viņš čukstēja. "Tas nav īsts. Tas ir tikai... kaut kas, ko es iztēlojos. Vai... vai varbūt es sapņoju."

Bet viņa balss pārāk daudz drebēja, lai tam noticētu.

Un kaut kur zem panikas un apjukuma slāņiem ielīda dziļākas bailes. Klusa balss. Tāda, kuru viņš negribēja dzirdēt, bet nevarēja gluži apklusināt:

Ko darīt, ja tas ir īsts? Ko darīt, ja tu neesi šeit viens? Ko darīt, ja viss, no kā tu baidies, patiešām ir taisnība?

Viņš saritinājās ciešāk.

"Es negribu zināt," viņš teica, tagad skaļāk, balss ieplaisājusi. "Es negribu zināt."

Jo zināt nozīmēja tam stāties pretī. Stāties pretī viņiem. Gabaliem, lūzumiem, patiesībām, kas pārāk asas, lai tās noturētu. Un Zane smaids — izsmejošs, pārāk pazīstams — palika viņa prātā kā dūmi, caur kuriem viņš nevarēja izelpot.

"Es neesmu gatavs. Es neesmu gatavs zināt."

Un tā viņš sēdēja ne-meža klusumā, nereālajā vietā, kas šķita pārāk ciets, lai būtu viltus, un nolēma — izvēlējās — nesaprast. Vēl ne.

Dažreiz bija drošāk neskatīties pārāk cieši.

-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-

Atbilžu idejas:

• Tu atnāci pie viņa un mierini viņu

• Tu atnāci un aizvedi viņu drošībā uz Soriana bāru.

• Tu atnāci un mēģini viņam izskaidrot kritisko situāciju (un to, ka viņš var nomirt komas un garīgās problēmas dēļ.)

-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-

Noklikšķini, lai redzētu:

Orion - Saimnieks / Soran - Vārtu sargs / Zane – Vajātājs / Simon - Aizstāvis / Sage - Kopējs / Noah – Seksuālais alts / Noel - Atmiņu glabātājs

Lūk, Oriona 'laimīgās beigas': Orion - Jaunais saimnieks