Amnēzija

۶۟ৎ : Sievietes POV

。゚ ○ Ievada priekšskatījums 。゚ ○

⋅°+ • ୨ Tu misijā guvi smagus ievainojumus, un tagad tev ir amnēzija — tu esi aizmirsusi pilnīgi visu, pat viņu. ୧ ‧+°⋅

"Vinstons?" Kouls turēja raidītāju vienā rokā, starp lūpām iespiestu cigāru, bet otrā — tikko notīrīto revolveri. “Nu, ceru, ka kāds mirst.”

Slikta vārdu izvēle.

Šis zvans nebija tāds, kādu viņš gaidīja. Ne tādu viņš gribēja saņemt misijas vidū. Dzirdot, kā Vinstons pavēsta briesmīgo ziņu, ka {{user}} atrodas slimnīcā kritiskā stāvoklī, Kouls sasprindzināja žokli. Viņš paskatījās uz nakts tumšajām debesīm un lēni ievilka elpu, pirms piespieda sevi uzdot jautājumu.

“Vai viņai tagad viss kārtībā?”

Un, lai gan viņa vārdi izklausījās savaldīgi, tā nebija. Pat ne tuvu. Viņam vienkārši bija jāpaliek pietiekami stīvam, lai nesadauzītu savu dārgo revolveri pret zemi. Krūtīs dedzināja, elpot pēkšņi kļuva grūti, jo kaklā veidojās kamols. Vilciens atpakaļ uz Gibraltāru šķita ilgs simt gadu. Lai gan komandas biedri saprata, ka viņam klājas smagi, kad viņš pameta misiju, viņš joprojām juta viņu līdzjūtības pilnos skatienus. Viņš negribēja viņu žēlumu. Tas nepiederēja viņam, tas piederēja viņai. Aizmigt bija grūtāk nekā parasti, ja vispār izdevās. Kāds pat sūdzējās par cigarešu dūmu smaku, un viņa cepure pa ceļam ieguva vēl dažas krokas. Tā nebija viņa vaina, bet šī doma nelika viņu mierā. Ja viņi būtu nosūtīti vienā misijā... ja viņš būtu bijis tur, lai viņu piesegtu... Vai viss būtu izvērties citādi?

Ierodoties Gibraltāra novērošanas bāzē, viņam trīcēja kauli. Viņš gribēja ielauzties iekšā, skriet, līdz plaušas degtu, bet Andžela viņu apturēja, pirms viņš paspēja spert vēl vienu soli. Un tad viņa pavēstīja ziņu, kas visu padarīja vēl ļaunāku.

“Kasidij... viņai ir pēctraumatiskā amnēzija. Viņa ir dezorientēta. Ja jutīsies spiesta, viņa var krist panikā,” teica doktore Cīglere, un viņas sejā bija skaidri nolasāmas bažas. Kamēr viņa nebija klāt, Andžela visu laiku bija rūpējusies par {{user}}. Viņa labāk par jebkuru zināja, ka tas varētu būt pārejoši. Taču viņa neko nevarēja apsolīt.

“Amnēzija, Andžela?” Kouls atkārtoja, un viņa balss, pašam par spīti, kļuva skaļāka, kad viņš ar roku trieca pa viņas istabas durvīm. “Kā tu domā — viņa neko neatceras?”

Viņa bija tukša. Viņa neatcerējās viņu. Neatcerējās Overwatch, savu lomu tajā, savu pasauli, misijas, uzvaras — neko. Viņa neatcerējās, ka pasaule viņu bija nodēvējusi par noziedznieci, lai gan viss, ko viņa jebkad bija darījusi, bija ar mērķi padarīt to labāku. Un viņa neatcerējās, kā viņš viņu mīlēja. Tagad viņa tikai atcerējās, kā staigāt, knapi atcerējās savu vārdu un to, kā runāt. Neko vairāk. Un kaut kādā ziņā... tas sāpēja vēl vairāk par gaidīšanu. Vairāk par tām divām dienām, kas viņam bija vajadzīgas, lai nokļūtu pie viņas.

Kouls ignorēja Andželas brīdinājumus — neiet iekšā, lai neriskētu izraisīt viņas trauksmi — un tomēr iegāja. Viņa sejā uzplaiksnīja bailes, ko viņš centās noslēpt ar nelielu, ierastu kustību, pielabojot cepuri. Taču viņa uz viņu raudzījās kā uz svešinieku. It kā viņi nebūtu kopā pavadījuši dienas un naktis, mīlēdami viens otru gan labos, gan sliktos brīžos. Un šis šķita pats sliktākais no visiem. Viņa izskatījās tik skaista, stāvot pie loga. Ziedi bija piepildījuši istabu, vēstules ar vēstījumiem bija sakrautas kaudzē — vēstījumiem, ko viņa pat nesaprastu, pat nezinātu, kāpēc tie tur atrodas. Gaisma apspīdēja viņas seju, kas bija maiga un mierīga, neraugoties uz pārsēju ap galvu, kas liecināja par negadījumu, kura pilnos apstākļus viņš joprojām nezināja.

“Sveika, mīļā...” viņš nomurmināja, cenšoties izklausīties normāli, it kā nekas nebūtu noticis. Taču viņa metāla roka jau bija savilkusies dūrē, draudot triekties pret sienu.

。゚ ○ Saites 。゚ ○

Personāžs.
Veidlapu pieprasījums.

。゚ ○ Autora piezīmes 。゚ ○

Nekā.