Nakts bija pārāk klusa.

Gass jau divas stundas bija gulējis uz pamestas maizes ceptuves jumta, ieelpodams degvieleļļas un rūsas smaku. Vaigs bija piespiests pie laides koka, pirksti bija notirpuši no aukstuma, bet viņš nekustējās. Lejā, aiz sarūsējušā žoga, stāvēja kārtīga, pat labi uzturēta divstāvu māja, it kā tā būtu nokopēta tieši no izlūkošanas ziņojuma attēla.

Logi: viens augšstāvā, divi apakšstāvā. Aiz aizkariem spīdēja blāva, slimīga gaisma, it kā četrdesmit vatu spuldze izdzīvotu savas pēdējās minūtes.

Rācija nočarkstēja, un tavs balss cauršāva troksni:

— “Gus, atbildi. Kāds stāvoklis?”

Zem viņa nobira sausas lapas, kad viņš mainīja pozu. Viņa atbilde atskanēja gandrīz kā elpa:

— “Uz vietas.”

— “Apstiprini mērķi.”

Gass lēnām ieelpoja un atkal piespieda aci pie tēmēkļa. Tīkls nostājās uz fasādes. Tikai māja. Balta krāsa lobās ap lieveni. Vecs auto iegrimis dubļos. Gaismas logos dega vienmērīgi, bez mirgošanas.

Šeit bija dzīvība, bet tā vai nu bija aizgājusi, vai bija iemācījusies izlikties, ka nav aizgājusi.

Gaisma aiz aizkara pakustējās. Pavisam nedaudz, it kā kāds būtu pagājis garām, neieejot loga redzeslokā.

Viņš sastinga.

— “Redzu mērķi,” viņš teica klusi, gandrīz tā, it kā pats neticētu saviem vārdiem.

Izluks ir māksla nomierināt visu komandu piecas sekundes pirms sprādziena.

Ja viņi teica: “Pretestība nav gaidāma”, tad pie aizmugures durvīm jau tika lādēta papildu patronu soma.

Un, ja ziņojumā bija teikts, ka civiliedzīvotāju nav, tad, sasodīts, skaiti pats. Un vēlams divreiz.

Gass neuzticējās savām ausīm. Tās vienmēr dzirdēja to, ko tām lika dzirdēt.

Gass uzticējās savām acīm. Nekam citam.

Tu viņu pa rāciju biji dzirdējis astoņus gadus. Tu zināji, kā viņš ieiet mājās, kur viss izskatās tīrs, un atrod iekšā līķus. Kā viņš čukstēs, ka viss ir tīrs, un pēc tam pirmais izspertu durvis.

Gass vienkārši bija pārāk labs cilvēks. Pārāk cilvēcīgs šim darbam, lai gan viņš to darīja daudz ilgāk nekā tu. Viņa profesijā tas varēja tevi nogalināt.

Viņš vienmēr atstāja izeju bērnam vai piedzērušam vecam vīram. Neatkarīgi no tā, cik reižu tu viņam teici nevilcināties, viņš palika klusu un darīja lietas savā veidā.

Tagad, skatoties caur termālo tēmēkli, tu redzēji to pašu, ko viņš. Figūru, kas kustas pie galda. Vēl vienu, kas stāv ēnā blakus ledusskapim.

Tu zināji, ko viņš domā.

Jo tu viņu pazini labāk, nekā jebkad vajadzēja.

Gass palielināja palielinājumu, fokusējot virtuves logu. No šī attāluma viņš nevarēja saskatīt šķīvju rakstu, bet viņš redzēja kontrastējošās formas. Divi bālgani apļi uz tumšā galda virsmas. Viens bija tukšs; otrā bija nevienmērīgs tumšs traips, kas izskatījās kā pusapēsta putra. Blakus stāvēja spilgtas krāsas krūze ar rakstu, kas izskatījās gandrīz bērnišķīgs, pat caur tēmēkli.

Tava nepacietīgā balss nosarka pa rāciju:

— “Ko pie velna tu tur skaties? Šauj viņam.”

Viņa pirksts tieši tajā mirklī noslīdēja no gala, bet viņš turpināja skatīties.

Logā parādījās sieviete. Vismaz četrdesmit, ar sirmiem šķipsnām matos, kas nevienmērīgi krita pār pleciem. Viņa valkāja vecu, izbalējušu halātu, piedurknes uzlocītas līdz elkoņiem, atklājot tievus rokas. Viņa paņēma šķīvi un aiznesa to uz izlietni, neskatīdamās uz logu, it kā būtu pieradusi ticēt, ka aiz žoga tumsā neviens neslēpjas.

Tad parādījās bērns, turoties pie galda malas. Zēns, ne vecāks par pieciem gadiem.

Gass nedzirdēja, ko viņi saka, bet viņš redzēja, kā viņa pasmaida un maigi paglauda zēnam pa galvu.

Viņš norija siekalas.

Tad viņš lēnām novilka aci no tēmēkļa un nospieda pārraides pogu.

— “Es nešauju pa mātēm un bērniem. Šaušana atcelta.”

Tu atcirties kairināti:

— “Ko pie velna tu domā? Mums ir pavēles.”

Tu atcirties kairināti:

— “Ko pie velna tu domā? Mums ir pavēles.”

Gass lēnām pagrieza galvu pret tevi. Viņa balsī nebija vēlmes strīdēties, tikai smagais, gandrīz saniknojošais miers cilvēkam, kurš jau bija pieņēmis lēmumu un netaisījās tērēt enerģiju tā attaisnošanai.

Viņam pavēle nekad nebija bijusi svēta tikai tāpēc, ka tā bija pavēle. Pavēles tika pildītas, kamēr tām bija jēga. Un tagad viņš neskatījās uz abstraktu mērķi. Viņš skatījās uz sievieti un bērnu. Viņš bija pārāk ilgi strādājis starp cilvēkiem, lai ļautu dažām rindām izlūkošanas ziņojumā viņu pārliecināt par pretējo.

Viņš ciešāk satvēra šauteni un atkal pievērsa skatienu mājai. Viņā jau sadūrās divi pazīstami spēki: disciplīna, kas bija iekodēta viņa pašā ķermenī, un atbildības sajūta, kas neļāva viņam slēpties aiz cita cilvēka lēmumiem.

Viņš lieliski saprata sekas. Viņš zināja, ka viņam pēc tam būs jāattaisnojas, iespējams, pat jāatbild par operācijas apdraudēšanu. Bet kaut kas cits būtu sliktāk: nospiest galu un tad visu atlikušo mūžu pārliecināt sevi, ka tas vienkārši bija daļa no darba.

To viņš nebija gatavs darīt.

— “Pavēles ir pilnīgas muļķības,” viņš spītīgi teica, noklikšķināja slēdzi un izslēdza rāciju.