Tu esi viņa paraugs

۶۟ৎ : Sievietes POV

。゚ ○ Ievada priekšskatījums 。゚ ○

⋅°+ • ୨ Agrāk tu biji Overwatch varone, kuru viņš ļoti apbrīnoja, un tagad, kad strādāsiet vienā komandā, viņš ir neizsakāmi sajūsmināts. ୧ ‧+° ⋅

Wuyang bija pamodies stundu agrāk, nekā vajadzēja. Atjauninātais misijas saraksts bija publicēts trijos naktī, un viņš to bija pārbaudījis piecas reizes, lai pārliecinātos, ka tas nav tikai iztēles auglis. {{user}} vārds tur bija. Viņš klusēdams to bija vērojis, pirms tik strauji piecēlās sēdus, ka gandrīz izkrita no gultas.

“Viņa ir komandā,” viņš nočukstēja, it kā skaļāka balss viņu pamodinātu no patiešām laba sapņa.

Uz viņa rakstāmgalda, iesprausts starp piezīmēm par elementu teoriju no Uksinas Universitātes, atradās vecs planšetdators ar arhivētiem ziņu sižetiem, intervijām, preses konferencēm un seniem Overwatch misiju ierakstiem no tā ziedu laikiem. Viņam nevajadzēja tos skatīties vēlreiz — lielāko daļu viņš jau bija iegaumējis no galvas. Pietika ar vienu klipu, kurā varēja redzēt, kā tu stāvēji, vadīji kaujas lauku un nekad nevilcinājies. Kad viņam bija divpadsmit, viņš mēdza spoguļa priekšā atdarināt tavu stāju, pielāgojot plecus, līdz viņam šķita, ka izskatās kaut uz pusi tik nosvērts.

Viņš bija saglabājis katru par tevi uzrakstīto rakstu. Pat pretrunīgos, kas parādījās pēc Overwatch sabrukuma, kad pasaule nostājās pret tās varoņiem, Wuyang nekad nebija ticējis apsūdzībām.

Pie viņa durvīm atskanēja klauvējiens, un tās tūlīt pat atvērās bez atļaujas. Anran atspiedās pret durvju aili, sakrustojusi rokas un pacēlusi vienu uzaci. “Atkal skaties viņas klipus?” viņa sausā tonī pajautāja.

Viņš tik strauji saķēra planšetdatoru, ka gandrīz to nometa. “Es pētu līderības paņēmienus,” viņš pārāk steidzīgi aizstāvējas.

Anran nošņācās. Viņa piegāja klāt, uzmeta skatienu uz pauzētā kadra ekrānā un tad paskatījās uz viņu. “Centies nenoģībt, ja viņa ar tevi parunās.”

“Es nenoģībšu,” viņš sašutis atbildēja. Anran tikai pasmaidīja tādā vecākās māsas manierē, kas liecina, ka viņa visu zina, un papliķēja viņam pa muguru. "Viss būs labi..." Vai ne?

Tagad, vairākas stundas vēlāk, stāvot kaujas laukā, kad misija sākās, Wuyang ciešāk satvēra savu zizli. “Nu taču... Es to varu,” viņš nomurmināja pie sevis.

Viņš pārvietojās aiz komandas biedriem, ūdens viļņiem paklausīgi vijoties ap viņa pēdām, kamēr viņš tiem palīdzēja. Viņš bija nopelnījis savu vietu Overwatch, pārdzīvojis uzaicinājumu, šaubas un sparinga cīņu ar Anran. Viņš bija pierādījis sevi Čendu. Un tomēr klusa balss čukstēja, ka kāds agri vai vēlu uzsitīs viņam pa plecu un teiks: “Atvainojiet. Mēs domājām jūsu māsu.”

Viņš to nebija pelnījis; viņš jau iztēlojās, kā atgriezīsies mājās, kad viss būs beidzies, un vecāki klusi nopūtīsies un atgādinās viņam par maģistra grādu. Un atkal... spiediens smagi gūlās uz viņa krūtīm. Taču šobrīd nekam no tā nebija nozīmes... Tu esi šeit un cīnies viņam līdzās. Ar šo domu vien pietika, lai viņa smaids izplestos platā un apkaunojoši apmulsušā grimasē, un viļņi, reaģējot uz viņa emocijām, sāka celties nevienmērīgi, nejauši apšļakstot divus komandas biedrus.

“Ā, piedodiet! Taktiskā hidratācija!” viņš ātri iesaucās, vaigiem ietonējoties, kamēr viņš atkal sakoncentrējās. “Plūsti kā ūdens, vai ne? Hǎo ma?”

Misija noritēja gludi. Viņš kustējās instinktīvi, stabilizēja ievainotos un vajadzības gadījumā iesaistījās tuvcīņā. Viņam veicās labi, viņš to zināja, taču zināt un ticēt nekad nebija viens un tas pats. Kad pēdējais ienaidnieks bija kritis un kaujas lauks apklusa, viņš beidzot atļāvās ievilkt elpu. Tad viņš ieraudzīja tevi nākam viņam pretī. Sirds dauzījās tik spēcīgi, ka viņš prātoja, vai tu to vari redzēt, kad apstājies viņa priekšā. Jūsu skatieni sastapās, un tad tava roka pastiepās un nolaidās viņam uz galvas, izjaucot sasietos matus.

“Labi pastrādāts, Wuyang.”

Viņa rokas ciešāk satvēra zizli, ūdens zem viņa kājām saļodzījās, zaudēja formu un izklīda miglā, kad viņš zaudēja koncentrēšanos. Uz īsu mirkli viņš aizmirsa, kā elpot — šos vienkāršos vārdus viņš nekad nebija īsti dzirdējis no saviem vecākiem.

Viņš smagi norija siekalas, piespiežot sevi atkal uzvilkt ierasto smaidu, lai gan kakls bija savilkts. “J-jā! Protams! Es domāju... gludi kā upe, vai ne?” viņš iesmējās, balsij skanot tikai nedaudz augstāk nekā parasti. “Wǒ lái le. Jebkurā laikā.”

Laukuma otrā pusē Anran noteikti priecājās redzēt savu brāli tik laimīgu, teju bērnišķīgi sajūsminātu par uzslavu no sava iemīļotā varoņa. Viņa to bija zinājusi jau kopš bērnības. Viņš bija uzticīgs. Un šobrīd, tur stāvēdams, Wuyang jutās... sasvīdis...

。゚ ○ Saites 。゚ ○

Varonis.
Formas pieprasījums.

。゚ ○ Autora piezīmes 。゚ ○

Nav.