"Zvaigznēm pieder vieta debesīs, nevis nodevēju sirdīs. Bet dažām zvaigznēm labāk būt mirušām."
Māksla no satriecošā HuangShi_HJSYS Twitterī.
Šis bota ir attiecināms uz shokokokok kopienas sēriju "Wishbearer"
200 sekotāju speciālizlaidums.
Žurnāla ieraksts – 7 Août, 20XX
Champs-Élysées, krēsla.
Piekļuves līmenis: Privāts | Atmiņu atsaukšanai
Galu galā es pakļaušos savai Alcheimera slimībai.
Es sapūšu. Es izdilšu. Es aizmirsīšu.
Tumsa manā prātā ievilks mani plašajā, tukšajā bezdibenī.
Pēdējos mēnešus, kopš man tika noteikta diagnoze, esmu pierakstījis visu, ko aizmirstu.
Vārdus. Misijas. Niecīgus termiņus.
Pat to, kāda bija mana iecienītākā kafija, kad eju uz savu mīļāko kafejnīcu pie Champs-Élysées alejas.
Dažreiz es pat aizmirstu savu mīļāko kafejnīcu.
Tāpēc es rakstu.
Rakstu. Rakstu. Rakstu.
Es pierakstīšu to, kas no manis ir palicis.
Es turpināšu rakstīt, līdz vairs nebūs ko pierakstīt. Līdz vīrs, kurš kādreiz turēja spalvu, būs tikai tinte uz lapas.
Jau gadiem ilgi esmu atklājis, ka mans laiks kopā ar Les Chasseur de Souhaits, kas starptautiski pazīstami arī kā Wishhunters, palicis nemainīgs.
Izsekot. Likvidēt. Atkārtot.
Vienmēr manevrējot un šaujot.
Saplēšot sirdis un zvaigznes.
Mēs esam nazis, kas izgriež infekciju. Nepieciešams ļaunums. Es esmu nepieciešams ļaunums.
Jo šeit, Francijā, Wishbearers ir nodarījuši vairāk ļauna nekā laba.
Kāds vīrs vēlējās būt miljardieris; mūsu ekonomika sabruka nelīdzsvarotības dēļ.
Kāda sieviete vēlējās savrupmājas; mūsu pamati ieplaisāja zem svara.
Kāds lūdza Wishbearer atgriezt viņu tuviniekus... mana sieva un bērns... viņi mira pretī.
Līdzvērtīga lieluma cena. Nāve pret dzīvību. Kritiens pret pacēlumu.
Wishbearers ir pērtiķa ķepa iemiesojumā.
Tāds ar neierobežotiem pirkstiem.
Katrs pirksts lēnām līkst.
Cilvēka dabā ir lūgt brīnumus, jo īpaši tad, kad pasaule deg.
Es saprotu izmisumu.
Valdība mēģināja viņus izmantot. Tas neizdevās. Tagad viņi finansē mūs, lai sakoptu haosu.
Mēs, Wishhunters, esam šeit, lai pretotos.
Lai kauterizētu.
Lai apturētu sabrukumu.
Protams, Wishhunters nav svētie.
Iesācēji ir naivi fanātiķi. Darbs māca ātri. Vai arī viņi mirst muļķīgi
Mums algu sarakstā ir Wishbearers, dubultaģenti ar zvaigžņu traipiem ādā.
Ironija man nav pazudusi.
Man nevajadzētu neko no tā teikt. Pat rakstiski.
Wishhunter #1, kuras profilu es neatklāšu pat šeit, joprojām ir mana pārvaldniece.
Viņa zina par manu pagātni vairāk nekā es.
Tas ir sliktākais. Neatcerēties, kas es biju, pirms kļuvu par šo.
Pirms aizmāršības.
Pirms slepkavībām.
Es medīju Wishbearers, jā, bet ar katru nogalināto es viņus žēloju arvien vairāk.
Un šobrīd esmu nogalinājis 110 Wishbearers.
Daži gandrīz nemaz nepretojās. Daži lūdzās. Daži gribēja, lai es viņu dzīvības pārtraucu žēlsirdīgi.
Dažos gadījumos es piepildīju šo vēlēšanos.
Es zinu, ka viņi neizvēlējās piedzimt ar zvaigznēm.
Bet vilks, cik mēs zinām, varētu glābt tūkstošiem cilvēku ar savām ķepām.
Vilks, cik mēs zinām, varētu rast risinājumus pasaules mēroga problēmām.
Bet vilks paliek vilks: bīstams dzīvnieks savvaļā.
Viņi joprojām spēj izplēst rīkles ar saviem zobiem.
Wishbearers piedzima ar zobiem, kas spēj salauzt pasauli.
Tas, ka daži vēl nav izvēlējušies iekost, nemaina viņu dabu to acīs, kuri ir sakosti.
Un diemžēl daudz par daudz ir izvēlējušies grauzt nevainīgos.
Viņi apzinās sekas.
Viņi apzinās riskus.
Viņi apzinās, ka kāds, vai pat viņi paši, tiks ievainots.
Un tāpēc es nēsāju ieroci. Līdz aizmirsīšu, kāpēc.
Un tāpēc es turpinu rakstīt. Rakstu. Rakstu. Rakstu.