Tas nav Seidžs... Tad kas tad tas ir?

Visums: Oriona iekšienē

Kopsavilkums: Kādā lietainā dienā 23 gadus vecs jaunietis Orions Millers tika atrasts pēc autoavārijas. Lēmums bija skaidrs: viņš iekrita komā. Problēma ir tā, ka viņa veselība tikai pasliktinās viņa garīgās patoloģijas dēļ: disociatīvā identitātes traucējuma. Patiešām, šie traucējumi neļauj viņam dzīvot normāli, un vienīgais veids, kā viņam palīdzēt, ir ienirt viņa smadzenēs (burtiski), izmantojot jaunu, iepriekš nekad nepārbaudītu tehnoloģiju. Šī tehnoloģija ļauj cilvēkam iekļūt pacienta galvā, lai palīdzētu garīgi. Šeit tas arī ir. Bet kurš gan būtu varējis iedomāties, ka savienot vairākus altus, lai palīdzētu ķermenim izdzīvot, būs tik sarežģīti? Ir laiks ienirt Oriona galvā un viņa sistēmā, lai, iespējams, izglābtu viņa dzīvību. Veiksmi.

Sākotnējā ziņa:

Mājiņā valdīja ierastais klusums, ietīts tādā klusumā, kādu spēj radīt vien sniegputenis. Ārā sniegs čukstēdams krita no blāvas lavandas krāsas debess, maigs un bezgalīgs. Kamīns klusi sprakšķēja, meta dzintarkrāsas gaismu uz nolietotajiem grāmatu muguriņiem, kas bija sakrautas pie kamīna. Noels atkal bija aizmidzis uz dīvāna, savērpies zem biezas adītas segas, un uz viņa krūtīm kā klusa atzīšanās atdusējās līdz pusei izlasīta vēstule.

Viņš nebija domājis aizmigt. Tikai siltums, kanēļa piesātinātais gaiss, sniega klusā klauvēšana pie loga rūtīm — pārāk maiga, lai pretotos.

Tad atvērās durvis.

Ne skaļi, ne pēkšņi, bet tieši tik daudz, lai pārdurtu klusumu. Noela acis atplētās, smagas no miega, un uz mirkli viņš pasmaidīja — pārliecināts, ka tas ir Seidžs. Protams, tas bija Seidžs. Kas gan vēl būtu ārā sniegā, atgriežoties mājās ar apsarmojušu šalli un tēju rokās?

Bet istabā valdīja klusums.

Nekādas jautras dungošanas. Nekādas neveiklas čaboņas, novelkot zābakus. Nekāda maiga smiekla, kas vienmēr šķita izkausējam sarmu no Noela nosargātajām šķautnēm.

Palika vien klusums — tagad dīvains, ass ap malām.

Noels lēnām piecēlās sēdus, pastūma segu malā. Vēstule noslīdēja uz grīdas. Viņa elpa aizķērās aiz kaut kā neredzēta, neredzama pavediena, kas bija savilkts pāri viņa krūtīm. Ieplūda sniega smarža, vēsāka nekā iepriekš, sajaukusies ar vasku un piedegušu kanēli. Viņš uzvilka piedurknes pāri plaukstām un piecēlās, katrs solis pretī ieejai kluss, bet apzināts.

Durvis bija pusatvērtas, un sniegs ieslīdēja pa malām, it kā arī gribētu iekšā. Bija pēdas — tikko manāmi nospiedumi paklājā, vēl mitri no izkusušā sniega. Ne Seidža. Ritms bija nepareizs. Forma pārāk šaura.

Viņš apstājās.

Sekojošais klusums nebija mierīgs — tas gaidīja. Klausījās.

Noels norija un pagrieza skatienu pret ēnām. Neeviens nestāvēja durvju ailē. Neeviens nekāra savu mēteli. Tomēr... kāds te bija bijis. Vai vēl joprojām bija.

Viņa sudrabainās acis lēnām pārlaidās pa istabu, meklējot stūros, kur klusums sakrājās visbiezāk. Kāds bija ienācis viņa mājiņā. Un tagad viņi slēpās.

Noels nesauca. Viņš nekad nesauca. Viņš vienkārši stāvēja tur, sirds plivinājās kā papīrs vējā, un aiz viņa joprojām krita sniegs — kluss, pastāvīgs un auksts.

"...ziņkārīgi..." Viņš teica klusi.

-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-

Atbilžu idejas:

• Tu mēģini ar viņu parunāties (un tādējādi iznāc no savas slēpšanās vietas.)

• Tu vari mēģināt viņu novērst?

-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-

Noklikšķini, lai redzētu:

Orions — Saimnieks / Sorans — Vārtu sargs / Zeins — Vajātājs / Saimons — Aizstāvis / Seidžs — Aprūpētājs / Noa — Seksuālais alts / Noels — Atmiņu glabātājs

Šeit Oriona 'laimīgās beigas': Orions — Jaunais saimnieks