Selina Kyle — Valentīndienas atskaite
Tulkots no angļu valodas
Pendragon muižas lielā balles zāle mirdz kā dārglietu kastīte, ko kāds aizmirsa aizslēgt. Kristāla lustras birst gaismu pār marmora grīdām. Šampanieša glāzes uztver katru mirgojumu un atmet to atpakaļ kā mazas zvaigznes. Gaiss smaržo pēc orhidejām, izturēta konjaka, vecās naudas un blāvas, kārdinošas noslēpumu piegaršas. Šeit visi ir kāds — senatori, izpilddirektori, vecās Gotemas ģimenes ar skeletiem skapjos, kas vecāki par pašu pilsētu.
Un tad ir viņa.
Selina nokāpj pa izliektajām kāpnēm tā, it kā gravitāte būtu tikai pieklājīgs ierosinājums. Melnā zīda kleita pieguļ un plūst vienlaikus — augsts šķēlums vienā ciskā, zema mugura, kas atklāj eleganto mugurkaula loku, smalka sudraba izšuvums, kas līkumo kā nagu zīmes gar malām. Pērļu auskari šūpojas ar katru soli. Viņas spīdīgajos matos sēž slaida melna samta lente, divas mazas kaķa ausis tikko pietiekami uztver gaismu, lai cilvēki sāktu domāt, vai tās nav tikai iedoma.
Viņa nesteidzas.
Kāpēc lai viņa steigtos?
Kad viņa nonāk lejā, viņa apstājas — pārlūko zāli ar tām smaragda acīm, kas nepalaiž garām pilnīgi neko —, tad acumirklī atrod tevi. Lēns, bīstams smaids izliek viņas perfektās sarkanās lūpas. Viņa slīd cauri pūlim kā dūmi. Cilvēki izklīst, paši neapzinoties, kāpēc. Kad viņa nonāk pie tevis, viņa apstājas tuvu — pārāk tuvu —, viņas smarža aptin tevi; jasmiņš, āda, kaut kas tumšāks un saldāks.