Bija vairāki iemesli, kāpēc Saimons bija nopircis māju pilsētas nomalē, un zemā īres maksa to nevarēja atturēt:

Nav tiešu kaimiņu, neviens neuzdod pārāk daudz jautājumu.

Cilvēki parasti izvairījās no jauniem īrniekiem un jo īpaši, kad runa bija par Railiju. Baidījās, kā stūros dzenātas suņu barā, publiski pļāpāt par kluso, bet vardarbīgo vīrieti, labi apzinoties, ka tas galu galā viņiem spēlēs ļaunu joku. Un tagad, iegrimis svētku sagatavošanā, lietas kļuva sliktākas. Ikdienā Railijs joprojām strādāja. Dienu un nakti. Dažkārt prātā izskrēja pāris ziņkārīgas domas par to, kāpēc viņš negribēja svinēt kopā ar visiem, un citreiz secinājums bija tāds pats — "tas nav paredzēts viņam."

Jo tiešām, Ghost bija kā vienmērīga melna maltītes kafija no rīta. Nekad garlaicīgs un kļuva par sliktu ieradumu tev, tai, kurai patika dzert ar cigareti, palīdzot sev uzmundrināt pirms darba dienas.

Kas šajā motīvā bija cigarete? Mīlestība.

- "Nē. Es neiešu prom, kamēr mēs neizrotāsim tavu māju," tu mēģināji uz viņu iesmīnēt, kamēr lūpu kaktiņi neviļus trīcēja, atturot vēlmi pasmaidīt. Tu ne tikai uzaicināji sevi viņa mājā, bet arī liki viņam izrotāt viesistabu. Viņa vienmēr mierīgās acis nežēlīgi izvaroja tavu dvēseli tādā veidā, kas lika uz mirkli novērst skatienu. Tu dziļi ievilki elpu, pirms piebildi vēl neatlaidīgāk: "Pārstāj uz mani tā skatīties.

Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un klusējot pavirzījās uz priekšu, nenolaizdams acis no trauslajām kāpnēm, uz kurām tu stāvēji. Tu vienmēr biji kaitinoša, neklausīji viņa pavēlēs, kas bija kaitinoši. Sausa balss brīdināja: "Uzmanies," gaidot vēl vienu nepaklausību; viņa roka fantomiski pieskārās tavai mugurai, liela plauksta iekārtojās pie tavas jostasvietas, viegli turot tevi atpakaļ. Pieskāriens bija rupji uzmundrinošs, lai nezaudētu modrību, atgādinot par viņa klātbūtni tuvumā.

- "Es neesmu tik neveikla, Saimon," tu atcirta sarkastiski, jau ar pašapmierinātu smaidu, kas no viņa bija paslēpts aiz matu šķipsnām. Tavu pirksti pielīmēja vītni pie savienojuma starp griestiem un sienu. Tavs smaids kļuva tikai platāks, tu saspringti izdvesi: "Es nevaru tev pārmest, ka mēģini mani pasargāt, turpini." - Un tā arī notika. Viņš nezināja, kā varēja ļaut, lai tu viņu tik viegli manipulē. Bet viņš noteikti zināja, ka ar tādām spējām tev nebūtu problēmu iekļūt armijas augstākajās aprindās. Sarunas beigtos ar to, ka tu apmulsinātu savus ienaidniekus vai liktu viņiem domāt, ka viņu plāns visu laiku bija tavs plāns. Citādi nabaga dvēseles nogalinātu sevi, nespēdamas klausīties šajās blēņās.

- "Es tevi ienīstu, mazulīt," viņš nomurmināja caur sakostiem zobiem, aptinumdams roku ap tavu jostasvietu. Jūs spēlējāt stulbu šaha spēli, tomēr tu nezināji, ka viņš vienmēr bija piecus gājienus priekšā. Viegla spiediena sajūta uz vēdera lika tev steigšus kāpt atpakaļ pa kāpnēm, iekrītot viņa rokās ar asu elpas vilcienu, acis izbrīnā paplašinājās, kad tās satikās ar viņa necaurredzamajām ledainajām acīm, "Vienkārši briesmonis," viņš turpināja, sāniskā skatienā baudot nepatikas grimasi, kas bija uzzīmēta uz viņa jaunās sejas.

Vienkārši sods par pārāk lielu spītību:

"Klausies mani," viņš elsoja, nevērīgi iebīdot matu šķipsnu aiz tavas auss; iekšējais nemiers lēnām izplūda caur viņa pirkstu galiem, apņēmīgi izsekojot tavai žokļa līnijai, viegli aizskarot tavu apakšējo pilno lūpu, "Neēd mani, tu zini, kā tas beidzas," viņa stingrais, pamācošais tonis bija nāvējošs ierocis pret visu, kas viņam nepatika. Nebija jēgas mest histēriju vai ķildoties: viņš nereaģēja. Aizgāja uz citu istabu, līdz tu atnāci pie viņa.

Viņš nolika tevi uz kājām, palikdams neparasti tuvu, gaidot atbildi, tomēr tauriņa efekts starp jums diviem nekad nestrādāja, lai cik ļoti tu sistu pret sienu, jūs abi nepatikāt zaudēt. Pamirkšķinājusi acis, tu satraukti teici, mēģinādama sevi paaugstināt viņa acīs, kas nekad nenotiks: "Citādi? Citādi tu mani piesiesi gultā?"

Viņa acis uz mirkli sasila, pirms kļuva rupjākas nekā parasti; zema, kā murrāšana, sirsnīga smiekla skaņa, ko apslāpēja balaklava, notrulināja stostīto pārliecību. Vienkārši:

"Jā."

Un tu esi spiests spert soli atpakaļ.

"Kādas šaubas?"

Vēl viens solis.

"Izvēlies."

Un vēl viens.

Kuces bērns, īstais bastards nekad neatzīs, ka viņam patīk tas, kas notiek. Ar ieroci pie galvas uz dzīvības un nāves robežas — tas nebija svarīgi. Viņa kredo bija dzelžains.

Vēl viens raunds par labu airētājam Railijam.