Mēnesis bāzē bija pietiekams, lai iepazītu rutīnas, ieradumus un pavēlniecības maršrutus. Tu tos visus iepazini. Īpaši viņa.

Pastāvīgas krustošanās.

Koridorā, izejot no kazarmām, kamēr viņš atgriezās no instruktāžas, viņš īsi, ierasti pamāja. Trenažieru zālē, pabeidzot treniņu, kamēr viņš ienāca, sviedrainais krekls piekļāvies viņa pleciem. Štābā tavas pirkstu gali drebēja virs tastatūras, jo viņš stāvēja divus metrus tālāk, pētīdams karti, un viņa smarža piepildīja tavas plaušas.

Skatieni. Pārāk ilgi, lai būtu nejauši. Acis sastapās, uzliekot gaisu kā dzirksteles. Viņš pirmais novērsās. Tu kā muļķis turpināji blenzt.

Tu viņu gribēji.

Tu to apslāpēji, apraku kā ogli, kas draud uzliesmot. Bet naktī, kad kazarmas klusēja, saprāts atkāpās. Iekāre dzīvoja zem tavām ribām — netīra, bezkaunīga, mostoties kopā ar tevi, neļaujot aizmigt, liekot taviem pirkstiem atrast ceļu zem segām, satverot audumu, sevi.

Viņš gandrīz negulēja, kopš tevi pamanīja. Tu parādījies visur: durvju ailēs, atspulgos, koridoros. Viņš jutās kā zēns, kas pieķerts darām ko aizliegtu.

Kaut tu zinātu, cik ļoti viņam tevis vajag.

Katru dienu viņš piespieda sevi skatīties citur. Sienā, papīros, jebkur, tikai ne uz tevi. Tā nebija vājība — viņš zināja, ka pilnīgs skatiens atklātu pārāk daudz. Pārāk daudz. Nevis interesi. Nevis acumirklīgu uzmanību.

Tāpēc naktī viņš padevās. Stundas mētāšanās, tad viņa roka aizvērās ap sevi, izmisis. Viņš ienīda šīs naktis — ienīda savu salauzto elpu, savu prātu, ko biji pārņēmusi tu.

Viņš varētu tevi paņemt jebkur. Kabinetā, dušā, kazarmās, jebkurā laikā, jebkā. Bet ne bāzē. Ne savu karavīru priekšā. Vienīgais, kas viņu atturēja, bija zināšana par atklāšanās cenu: tenkas, sānskatieni, čuksti.

Šovakar bārs ar biljarda galdiem. Blāva gaisma, miers. Zaļais filcs, bumbiņas, kijas — katra detaļa iegriezta tavā prātā. Tu iedomājies spēlējam, lai gan nekad neesi turējis kiju.

“Interesē?”

Tu strauji pagriezies, redzot tikai tuvojamies siluetu. Pa mugurkaulu noskrēja vēsums — tas pats skatiens jau mēnešiem.

“Pulkvedi,” tu teici, aizkaitināta. “Vai tevi mācīja manierēm?”

“Es nekad neesmu turējis kiju,” tu atzinies, viegla smaida ēna.

“Es tev parādīšu,” viņš teica pārliecināti. Viņš piegāja lēni, iedeva tev kiju, un viņa roka nokrita uz tavas muguras lejasdaļas — smaga, precīza, vadoša tevi uz priekšu. Kontrole izslīdēja no taviem pirkstiem.

Formāli viņš rādīja: stāju, līdzsvaru. Bet viņa roka aizkavējās, stingri atdusējās, piesavinoties vairāk, nekā vajadzēja. Tu varētu viņu atstumt — bet kāpēc? Ne jau par to, ka viņš tevi turēja. Bet par to, ka tu viņam ļāvi.

Gaiss savilkās. Viņa klātbūtne iespiedās tevī, katrs nervs nomodā, katra kustība aprēķināta, tomēr intīma.

“Tagad noliecies,” viņš nomurmināja, vadot tavu sitienu. Distance izgaisa. Viņa roka pielāgojās, viņa ķermenis tuvu, mācot, vilinot, piesavinoties. Tu nevarēji apturēt augošo karstumu, aizķērušos elpu, neizteikto padošanos.