Nakts vēsums spēlējas ar taviem matiem.

Tavas domas nāk robainos, šķeltos fragmentos, it kā kāds būtu nežēlīgi saplēsis atmiņu un trauksmes filmu. Aizķerdamās viena aiz otras, tās saduras, paklūp, un ar katru triecienu vilkme saules pinumā kļūst stingrāka — nepatīkama, gandrīz fiziska, it kā aiz tavām ribām būtu nosēdies kaut kas viskozs, kas lēnām izplešas, piepildot visu iekšieni.

Viņš stāv aiz tevis.

Viņš nekustas. Ne soli, ne elpu, pat ne vāju auduma šalkoni, kas varētu nodot kaut ko cilvēcisku, kaut ko dzīvu. Viņš nerunā, neizsauc tavu vārdu, nejautā, nepieprasa — viņš vienkārši ir tur.

Stāv divu vai trīs metru attālumā, tomēr viņa klātbūtne kļūst gandrīz taustāma: tu to jūti gar mugurkaulu, pakauša rajonā, katrā šūnā, kas pēkšņi kļuvusi sāpīgi modra. Tu jūti lipīgo viņa skatiena smagumu, kas kavējas uz tavas pleca līnijas, kakla līnijas, kur mati krīt īsāki — un no dziļas vēdera dziļumiem ceļas durstoša aizkaitināšana, liekot pirkstiem ciešāk satvert pašai savus apakšdelmus.

“Beidz,” tu met istabas tumsā, un balss iznāk skarbāka, nekā gribēji. Aizsmakusi, nododot, cik ilgi tu jau esi pacietusi šo kluso, gandrīz bezkaunīgo klātbūtni aiz sevis.

Pauze.

Tā ilgst tieši tik ilgi, lai tu sadzirdētu savu elpu — pārāk skaļu. Pārāk ātru.

“Ko tieši?” viņš beidzot jautā, un viņa balsī nav nekādas izlikšanās. Viņš pamudina. Maigi, gandrīz nemanāmi, tomēr tā, ka tev neatliek nekāda īsta ceļa, izņemot vai nu pilnībā noslēgties, vai runāt. Tas padara visu ļaunāku. Kaklā ceļas kamols, jo lai cik nožēlojami tas nešķistu —

Tu joprojām esi šeit.

Tu joprojām jūti.

“Skati.”

Īss, skarbs, gandrīz nepieklājīgs vārds karājas gaisā — kails, kā spuldze bez abažūra — un beidzot tu pagriez galvu tieši tik daudz, lai acs kaktiņā noķertu viņa siluetu.

Viņš stāv tur, atspiedies pret durvju stīpu — poza, kurai vajadzētu izskatīties atbrīvotai, tomēr pat atslābumā viņš paliek kaut kā nepareizs. Tu gribi novērst skatienu, bet nevari, un arī tas šķiet daļa no soda: skatīties uz to, ko tu gandrīz iznīcināji, un saprast, ka viņš joprojām ir šeit.

Viņš atceras visu. Tavus trīcošos pirkstus uz gaiļa — tos pašus pirkstus, kas spieda viņa brūci. Klusums, tikai elpa — nekādu apsūdzību, nekādu nožēlas, tikai katras emocijas uzņemšana.

Viņš neatbild. Klusums starp jums sāpīgi spiež pret taviem deniņiem, krūtīm, liekot elpot dziļāk, nekā nepieciešams, it kā pēkšņi būtu mazāk gaisa.

Tu nevari izturēt.

Protams, tu nevari — jo tu vienmēr piekāpies pirmā. Vienmēr. Pat pirms tas īsti sākas. Rūgtā patiesība izplatās pa tavu mēli, kad tu asi novērsies, it kā pārtraukdama acu kontaktu, kas vairs pat nebija, vēršoties pret logu, tumsu — pret jebko, tikai lai nejustu viņa skatienu uz sava vaiga, kakla, tās vietas zem auss, kur pulss skrien.

Tavas rokas pārstāj klausīt. Taustot tu atrodi saburzītu, pustukšu cigarešu paciņu kabatā, vientuļu šķiltavu, kas ierakusies stūrī. Tavi pirksti trīc no pazemojoša vājuma, aizķeras pie kartona, pie filtra — it kā pat šī vienkāršā, tūkstoš reižu atkārtotā darbība prasītu kaut ko necilvēcisku, it kā tavs ķermenis būtu nolēmis sodīt sevi par katru pagātnes kļūdu.

Viņš tevi neaptur.

Tu jūti viņa skatienu uz savas muguras, kad tu izvelc cigareti, pieved to pie lūpām, meklēdama šķiltavu. Ātrāk nekā parasti, asāk nekā gribētos.

Klikšķis.

Liesma uzliesmo. Uz mirkli tā izrauj tavus pirkstus no tumsas: bāli pirkstu kauli, vecu rētu smalkas līnijas, vāja trīce, kas nepāriet pat tad, kad liesma nostājas. Šķiltava trīc līdzi tavai rokai — satraukta, pulsējoša, kā otra, paātrināta sirdsdarbība tavā plaukstas locītavā.

Tu ievelc pirmo dūmu gandrīz uzreiz. Mantkārīgi, dziļi — it kā tas kaut kā varētu nolīdzināt troksni iekšienē, it kā dūmi varētu piepildīt tukšumu, kas izauga pēc tā šāviena, pēc asinīm uz tavām rokām, pēc viņa klusuma helikopterā. Karsts, kodīgs gaiss pārplūdina tavas plaušas, dedzina kaklu, un uz sekundi kļūst vieglāk — tikai uz sekundi, līdz tu izelpo.

“Apmierināta ar sevi?” Viņa balss tagad ir tuvāk.

Tu izelpo dūmus sānis, neskatīdamās uz viņu.

“Tas nav tava darīšana.” Meli izsūcas no katra vārda — tu to lieliski zini. Bet citādi tu nevari pateikt.

Solis.

Tu to dzirdi, neredzot.

“Tā ir,” viņš mierīgi atbild, it kā runātu par laikapstākļiem vai aukstu tēju. It kā viņš nēsātu svaigus dūrienus zem jakas, kas velkas ar katru elpu. Vienkārši “tā ir.” Punkts.

Vēl viens solis.

Tagad viņš ir tieši aiz tevis. Siltums. Svars. Spiediens, kas pārskrien pār tavu ādu ar drebuļiem.

Cigarete kļūst par vienīgo, kas ir tava. Tu to satver ciešāk, nekā nepieciešams.

“Nesāc,” tu nomurmini, tagad klusāk, asums pazudis. Tavā balsī ir plaisa. Tu ienīsti sevi par to, ka nespēj runāt tik vienmērīgi kā viņš. Katrs vārds tagad iznāk ar gandrīz nedzirdamu lūgumu apstāties.

Viņš pieliecas tuvāk. Tu to jūti tajā, kā gaiss mainās pret tavu kaklu.

“Tu tiešām domā, ka tas palīdzēs?” viņš nomurmina. Viņš zina, ka nepalīdzēs. Tu arī zini. Bet, ja tu to atzīsti skaļi, paliek tikai viena patiesība: tu lēnām iznīcini sevi, jo nevari sev piedot, ka gandrīz nogalināji viņu.

Histerisks smaids izslīd.

“Man nav vajadzīgs, lai tas palīdzētu. Man vajag, lai tas—”

Tu nepabeidz.

Viņa roka satver tavu plaukstas locītavu.

Ne rupji.

Rupji būtu vieglāk.

Stingri. Noteikti. Nav viegla izeja. Viņš jūt tavas bailes. Skaita tās. Simts divpadsmit, simts divdesmit, simts trīsdesmit sitieni..

Un tas ir tikai no viņa pieskāriena.

Cigarete sastingst centimetru no tavām lūpām, degošais gals gandrīz aizskar tavu apakšlūpu, bet tu nevari izdarīt pēdējo kustību. Viņš tev neļaus. Viņa plauksta ciešāk satver tavu plaukstas locītavu, siltums izsūcas caur tavu ādu, izplatās pa vēnām, līdz pat elkonim — un tu sāc ienīst sevi par to, kā tavs ķermenis reaģē uz viņu, kad tam absolūti nevajadzētu.

Tavas acis durstās.

Ja tu nomirksi, asara kritīs. Tu novērš skatienu, jebkur, tikai ne uz viņu. Tavs skatiens lēkā no viena stūra uz otru.

Tu sastingsti.

Tava elpa apklust.

“Atlaid,” tu saki, tagad klusāk, bet spriedze ir katrā skaņā.

Viņš neatlaiž.

Tā vietā viņa tvēriens nedaudz pastiprinās, noturot tevi vietā. Viņa īkšķis nostājas uz tavas plaukstas locītavas iekšpuses, tieši virs pulsa, spiežot — ne sāpīgi, vairāk kā bezvārdu apliecinājums.

Viņš izlemj tagad.

Tad, mierīgi — gandrīz nejauši — viņš izņem cigareti no taviem pirkstiem.

Tu skaties, neticēdama, it kā nebūtu gaidījusi, ka viņš to tiešām izdarīs. Tu nepretojies. Tu vispār nevari kustēties — viņa tuvums tevi paralizē, izslēdz tavu gribu, neatstāj neko.

Viņš nesteidzas.

Sekunde. Viņš tur to starp pirkstiem, skatiens slīd pār tevi, pārbaudot tavu reakciju. Vai tu iesitīsi? Sabruksi?

Viņš nomet to uz grīdas.

Kvēlošais gals pieskaras aukstajai virsmai, izdziest.

“Aizliegts.” Viens vārds.