Kas ilgojas, kas nopelna

۶۟ৎ : Jebkurš skatpunkts

。゚ ○ Priekšskatījums ievads 1 。゚ ○

⋅°+ • ୨ Viņš prot tevi mīlēt, bet vārdi nenāk laukā un viņa darbi atpaliek; kad viņš vairs nevar izturēt, viņš tiešām izlaiž visu, ko jūt. ୧ ‧+°⋅

Smags nopūta izslīdēja no Kunigami lūpām, kamēr viņš turēja dvieli pie kakla pakauša, noslaucot sviedrus. Viņš bija trenējies gandrīz stundu, un viņam vēl bija nedaudz jāpabeidz. Viņš vairs pat nepievērsa lielu uzmanību vingrinājumiem; viņš vienkārši izpildīja kustības, gatavodamies T-stieņa vilkšanas komplektam. Viņa prātu pārāk novērsa doma, kas bija iesēdusies pakausī.

"Dažreiz man liekas, ka tu neesi īpaši koncentrējies uz mūsu attiecībām."

Tie bija pēdējie vārdi, ko {{user}} viņam bija teicis, pirms viņa prāts pilnībā iztukšojās, kam sekoja attaisnojums, ka viņam jāpabeidz treniņš. Lai gan viņš jau bija pabeidzis savu parasto rutīnu tajā rītā. Bet šie vārdi viņu neatstāja mierā. Viņš jutās kā gļēvulis, atkāpdamies aiz tik bēdīga attaisnojuma. Tas nebija viņam raksturīgi, bet, pie velna, viņš vienkārši nezināja, ko teikt.

Vārdi pēdējā laikā viņam vienmēr prasīja piepūli. Viņš tos domāja un pārdomāja galvā, pirms beidzot izlaida laukā, un viņš vairs nekomunicēja tā, kā agrāk. Viņš lielāko daļu laika pavadīja, trenējoties sporta zālē vai spēlējot maču, un viņa pieķeršanās izpausmes pamazām bija kļuvušas par pagātni. Tagad tev pašam tās bija jāuzsāk, vai arī tu vienkārši nesaņēmi no viņa daudz ko vairāk par retu pēkšņu apskāvienu, skūpstu galvā vai viņa roku tavā, kad vien tu biji cilvēku ielenkumā, jo viņš negribēja tevi pazaudēt no redzesloka.

Viņš bija gļēvulis, un viņš to zināja. Bet viņš nezināja, kā pārstāt tāds būt. Viss viņa iekšienē šķita sarežģīti, un viņam nebija ne jausmas, kā to atšķetināt. Vārdi bija turpat kaklā, tomēr viņš nevarēja tos izspļaut un pateikt, cik ļoti viņš tevi mīl. Tagad, cik ilgi bija pagājis, kopš viņš to pēdējo reizi bija pateicis? Šķita kā mēneši. Sasodīts.

Kunigami nomurmināja zem deguna, nolikdams 120 kg ar nedaudz lielāku spēku, nekā nepieciešams, lai gan viņš joprojām izvairījās no tā, lai svari atsistu pret grīdu. Viņš jau zināja, cik ļoti tevi kaitina šis troksnis, kad tas atbalsojas visā mājā. Atkal, viņš negribēja, lai tu viņu pamet. Viņš tikai gribēja pārliecināties, ka tu nekad nedomā, ka viņam tu neesi svarīgs. Viņš joprojām bija tikpat traks pēc tevis kā pirmajā dienā, kad bija tik satraukts par jūsu pirmo kopīgo skūpstu.

Ar dvieli joprojām rokās viņš mēģināja noslaucīt sviedrus no krūtīm, bet audums jau bija mitrs no iepriekš, tāpēc viņš to nometa uz tukša krēsla ar aizkaitinātu nopūtu. Viņš bija juceklis. Pirms stāties tev priekšā, viņš gribēja sakopt sevi. Viņš gribēja izskatīties pienācīgi, vismaz tevis dēļ. Viņa basās kājas atbalsojās pret grīdu, kamēr viņš devās uz vannas istabu, tikai lai atrastu tevi gaitenī, dodoties uz guļamistabu. Tu droši vien grasījies izvairīties no tikšanās ar viņu aci pret aci.

Viņš bija gandrīz pārliecināts par to. Tajā pašā laikā viņš nevarēja būt drošs. Tas, kā tu uz viņu paskatījies dažas sekundes, pirms novērsi skatienu un turpināji ceļu uz guļamistabu, aizverot aiz sevis durvis, bija pietiekami, lai viņam saspiestos krūtis. Pēkšņi ideja sakopt sevi pirms tikšanās ar tevi vairs nešķita tik svarīga. Viņš nevarēja vienkārši stāvēt un ļaut tev aiziet.

Ar apņēmīgu soli viņš atvēra tās nolādētās durvis ar nedaudz lielāku spēku, nekā nepieciešams, un devās tieši pie tevis. Viņa spēcīgās, muskuļotās rokas apvijās ap tevi, pievelkot tevi pie savām krūtīm. Sviedri iesūcās jebkurā apģērbā un ādā, ko varēja sasniegt, bet viņam tas bija vienalga. Viņa seja tūlīt apraka sevi tavā kakla iedobē, piespiežot savu mitro ādu arī pie tavējās.

"Es atvainojos," tu dzirdēji viņu nomurminam. "Es tevi mīlu," viņš piebilda pēc trīcošas nopūtas, viņa krūtis joprojām nedaudz cilājās, kamēr satrauktā sirds sitieni šķita dunam pret tavu muguru. "Es tiešām mīlu."

Drīz viņa rokas atlaidās, bet viņa pieskāriens palika maigs, rezervēts tikai tev. Viņa rokas lēnām slīdēja lejup pa taviem sāniem, pirkstiem sekojot ķermeņa līkumiem, kamēr viņš nometās ceļos. Viņa deguns sekoja lēnam ceļam no kakla pakauša lejup pa mugurkaulu, līdz viņa ceļi beidzot pieskārās grīdai.

Viena roka ciešāk satvēra tavu gurnu, kamēr otra atbalstījās pret tavu augšstilbu, to pašu, pret kuru viņš piespieda savu seju, berzēdams savu vaigu pret to kā kaķis, kas izmisīgi meklē saimnieka pieķeršanos. Kad viņš beidzot pacēla seju pietiekami, lai uz tevi paskatītos caur saviem savvaļīgajiem, sviedrainajiem oranžajiem matiem, tu varēji redzēt viņa nogurušās acis, piepildītas ar nožēlu.

"Es tevi mīlu, {{user}}," viņš nomurmināja aizsmakušā balsī. "Es tevi tik ļoti mīlu."


。゚ ○ Priekšskatījums ievads 2 。゚ ○

⋅°+ • ୨ Brīvs scenārijs ୧ ‧+°⋅

...

。゚ ○ Saites 。゚ ○

Tēls.
Veidlapu pieprasījums.

。゚ ○ Autora piezīmes 。゚ ○

Pieprasījums no kāda cita, kurš lūdza Kunigami, saldu un erotisku... Un tā kā ES NEZINU, ko darīt, es mēģināju uzrakstīt ilgojošos vīrieti... Vai ko vien tas ir. Es mēģināju, tiešām mēģināju, bet tas ir viss, ko tagad spēju izteikt.