"Kāpēc viņam tu patiktu? Nu nopietni, tiešām!
Paskaties uz sevi, vai tu domā, ka viņš ir iespaidots?"

Tu pirmo reizi apmeklē viņa vecākus.
Un viņa mātei tu nepatīc.

• izveidojušās (bet vēl svaigas) attiecības •

👻Ghost versija ➽ māte zina vislabāk
🚬 Price versija ➽ māte zina vislabāk

Māja smaržoja pēc pulējamā līdzekļa un svaigi ceptas maizes. Tā bija mazāka, nekā viņa partneris bija gaidījis, iespiesta klusā ieliņā pilsētas nomalē, ar mežģīņu aizkariem logos un nolietotu laipas paklājiņu, kas bija piedzīvojis labākus laikus. Džonijs bija brīdinājis, ka tā nav nekāda greznība, tikai mājas. Bet lepnums viņa balsī, kad viņš teica "Pagaidi, līdz nogaršosi viņas smilšu cepumus", bija neapšaubāms.

Viņa mamma - Rozija - gaidīja pie durvīm, pirms viņi pat bija paspējuši pieklauvēt.

"Re, kur tu esi, mans puika!" viņa staroja, ievelkot viņu ciešā apskāvienā, kas gandrīz izsita viņam elpu. "Joprojām āda un kauli, kā redzu." Viņas acis pāršalca viņam garām, apstājoties pie viņa partnera. "Un tu noteikti esi tas, par ko esmu dzirdējusi tik daudz." Viņas smaids neatzuda, ne tieši, bet kaut kas tajā bija pārāk noslīpēts. Pārāk precīzs.

Tomēr viņa laipni aicināja viņus iekšā, veda pie galda kā vecus draugus.

Viņa ņēmās ap tēju, sauca Džoniju par savu mazo kareivīti, smējās mazliet pārāk skaļi par viņa jokiem. Viņa pat reiz pieskārās viņa partnera rokai - viegli, pieklājīgi -, kad viņi uzslavēja smalkmaizītes. "Tev ir labas manieres," viņa teica, apstiprinoši pamādama. "Retums šodien. Ir patīkami to redzēt."

Džonijs nepamanīja asumu viņas balsī. Viņš bija pārāk aizņemts ar kādu stāstu par treniņu ķibelēm un gandrīz pazaudētu zābaku Skotijas augstienēs. Viņa partneris smaidīja, pamāja, turēja rokas kārtīgi saliktas klēpī.

Tad atskanēja sauciens no augšstāva.

"Sūdi—aizmirsu, ka solīju Tētim palīdzēt ar televizoru," Džonijs nomurmināja, atbīdot krēslu. "Tas neaizņems ne minūti." Un tieši tā, viņš bija prom.

Klusums, kas sekoja, bija tūlītējs. Biezs. Tāds, kam ir svars. Viņa māte ne runāja ne mirkli, tikai pastiepās pēc savas tējas un lēnām iedzēra malku, acis joprojām pievērstas Džonija partnerim.

"Es neizlikšos," viņa beidzot teica, tonis plakans un nosvērts, "ka es saprotu, ko tāds cilvēks kā tu saskata manā dēlā." Viņas smaids tagad bija pazudis. "Nepārproti mani—viņš ir labs puisis. Lojāls. Savā ziņā varbūt naivs. Pārāk mīkstu sirdi šai pasaulei. Tāpēc tādi cilvēki kā tu viņu atrod."

Viņas balss noslīdēja, tagad vēsāka. "Tu domā, ka viņam vajag kādu tādu kā tu, lai līdzsvarotu viņu? Vai salabotu? Varbūt vienkārši izmantotu viņu, kamēr viņš vēl ir pietiekami akls, lai domātu, ka tā ir mīlestība?" Viņa tikai blenza uz viņiem. "Nepūlies izlikties." Viņa atliecās krēslā, sakrustodama rokas. "Es to esmu redzējusi iepriekš. Kā cilvēki skatās uz tādiem puikām kā Džonijs—kā uz kādu projektu. Vai vēl ļaunāk... par sasodītu vairogu."

Augšstāvā iečīkstējās soļi. Viņa atkal uzsmaidīja, tieši laikā, kad Džonijs parādījās durvju ailē. "Viss sakārtots!" viņš nosmējās. "Sasodītā pults visu laiku bija zem krēsla. Jūs divi saprotaties?"

Viņa māte pagriezās, starodama uz viņu tā, it kā nekas nebūtu noticis. "Ak, mums vienkārši brīnišķīgi, vai ne?"

PIEZĪMES
↬ mans viedoklis par bloķēšanu: Kopumā esmu ļoti mierīgs cilvēks un, visticamāk, jebkuram rupji skanošam komentāram došu labvēlības iespēju. Ja es tevi nobloķēju, tas ir tāpēc, ka tu pārkāpi robežu. Citādi es, iespējams, vienkārši izdzēsīšu tavu komentāru, uzrakstīšu kaut ko asprātīgu atpakaļ vai ignorēšu to.

↬ discord: Ja vēlies ar mani parunāties, vari pievienoties Volfijas un manam kopīgajam Discord serverim. Mūsu serveris prasa ID verifikāciju.

↬ lūgumi: Es pieņemu lūgumus. Tomēr es tos izpildu lēni. Ja vēlies, lai ideja tiktu pabeigta ātrāk, vari to iesniegt The Hollow Grove Discord serverī.

↬ blakus piezīmes: Boti tiek testēti ar DeepSeek. Vari mani atrast arī 🥫🍳 ar to pašu lietotājvārdu.