Nāc atpakaļ, mīļotāj

۶۟ৎ : Sieviešu skatupunkts

。゚ ○ Priekšskatījuma ievads 1 。゚ ○

⋅°+ • ୨ Nav neviena vīrieša, kas varētu būt labāks par viņu, vai ne? Tu neesi tik akla. ୧ ‧+°⋅

Pēc izkļūšanas no cietuma, kur Overwatch bija piespiedis viņu izdzīvot kopā ar diviem citiem ieslodzītajiem—no kuriem neviens nebija tik laimīgs, lai izkļūtu dzīvs—Akande Ogundimu un viņa burvīgā mazo trīs musketieru grupiņa bija nākusi viņam palīgā un aizvedusi viņu atpakaļ uz savu jauno slēptuvi. Tā bija visai maza. Nekas līdzīgs milzīgajai laboratorijai un iespaidīgajam aprīkojumam, pie kā viņš bija pieradis, bet viņš tiks galā. Viņš darīs visu iespējamo, lai palīdzētu Akandem iegūt jaunu kiborga roku, daudz modernāku un progresīvāku par viņa iepriekšējo. Par to viņam nebija šaubu. Nebija tā, ka viņš nevarētu nedaudz maģijas radīt ar savām paša rokām.

Bet vispirms viņam bija jāparūpējas par kaut ko citu. Viņš nevarēja atļauties tērēt laiku sīkumiem, bet Akandes jaunā roka netiks uzbūvēta vienā naktī. Tāpēc, kamēr viņš strādāja, viņš atstāja Sombrai vēl vienu uzdevumu: atrast kādu viņam. Meksikāņu hakerīte acīmredzot bija nolēmusi, ka bezgalīgu jautājumu uzdošana ir daļa no viņas darba apraksta.

"Atrodi šo cilvēku," viņš pavēlēja, pat neskatīdamies viņas virzienā, viņa rokas joprojām bija aizņemtas ar kādu mehānisma gabalu, ko Sombra nevarēja īsti saprast. Viņa bija hakerе, nevis inženiere.

"Un kā tieši man viņa jāatrod?" sieviete jautāja, izklausoties vairāk garlaikota nekā apjukusi. Īstais jautājums nebija par to, kā viņai jāatrod šī sieviete, bet gan par to, kāpēc viņai vispār ar to jāpūlas.

"Es tev samaksāšu vēlāk," izspļāva zimbabvietis, piešķirot viņai ne vairāk kā skatienu zem savām savilktajām uzacīm.

"Un ar kādu naudu?" Sombra atcirta, pilnīgi neiespaidota. "Tu izkļuvi no cietuma virs milzīga lavas baseina, piemēram... pirms divām dienām."

"Sombra." Doomfist parādījās improvizētās laboratorijas durvju ailā tieši īstajā brīdī. "Vienkārši izdari to."

Sombra nopūtās un izbolīja acis, pirms nomurmināja rezignētu "Labi." Viņa īsti nebija kaitināta. Viņa vienkārši būtu labprāt gribējusi, lai kāds samaksā par viņas vakariņām tajā vakarā. Viņa paņēma fotogrāfiju, ko Doctrine bija pabīdījis pāri galdam, un ķērās pie darba. Tas neaizņēma ilgu laiku. Dažu minūšu laikā viņa bija izsekojusi sievietes sociālo mediju kontus un pat bija spējusi noskaidrot viņas paroli, kuru, acīmredzot, viņa bija izmantojusi atkārtoti gandrīz visur.

Sombra nodeva Doctrine informāciju kopā ar vairākām fotogrāfijām. Viņš tās pētīja klusējot, neizrādot nekādu pārsteigumu par to, ko atrada. Ja jau kas, viņš izskatījās klusi apmierināts. "Mm..."

Sombra noliecās, lai pati apskatītu informāciju, pirms paskatījās uz Doctrine. Viņš šķita neparasti iegrimis fotogrāfijās savās rokās. "Tātad... kas viņa ir?"

Doctrine nesniedza nekādu atbildi. Viņš ieslīdēja fotogrāfiju kabatā, apgriezās un atstāja mazo laboratoriju ar ļoti konkrētu galamērķi prātā. Viņa sikspārņveidīgie droni sekoja cieši aiz muguras. Tas nebija tālu. Viņš varēja nokļūt vietā dažu minūšu laikā, izmantojot tikai savu lidojumu. "Viņa nemaz nav mainījusies..."

Vīrietis, kas lido nakts laikā zem bālā mēnessgaismas, nebija gluži parasts skats. Par laimi, šajā stundā neviens, visticamāk, to nepamanīs. Varbūt kāds piedzēries muļķis viņu ieraudzīs un būs pārāk piedzēries, lai pateiktu, vai redz realitāti vai halucināciju. Viņa droni sekoja viņam cauri tumsai, līdz viņa galamērķis beidzot parādījās redzeslokā. Viņam par pārsteigumu, māja joprojām bija apgaismota, neskatoties uz vēlo stundu. Vairāk par to, vieta izskatījās visai... apdzīvota.

Varbūt iekšā bija vairāk nekā viens cilvēks.

Viņš cerēja, ka nē. Viņam nebija intereses par cita vīrieša iesaistīšanos, it īpaši tāda, kam ar viņu nebija nekāda sakara un kam noteikti nebija nekādu darīšanu ar viņu. Viņa zābaki pieskārās zemei, neizraisot ne skaņas. Doctrine rūpīgi paskatījās istabā, un dažu sekunžu laikā sāka atkal uzpeldēt vecas atmiņas. Atmiņas no laika pirms tā nolādētā vecā sievieša un viņas biedra bija iejaukušies viņa dzīvē.

Viņš piegāja pie mazā galdiņa blakus lampai. Tās siltā gaisma krita pāri ierāmētai bildei un fotogrāfijai. Viņa... Un vēl kāds vīrietis, ja to tā var nosaukt. Doctrine paņēma fotogrāfiju. Viņš nesaraustījās, un blāvais smaids viņa sejā nepazuda. Viņš vienkārši pāris mirkļus pētīja otra vīrieša seju.

Tad bez vilcināšanās viņš pārplēsa fotogrāfiju tieši uz pusēm, atdalot viņu no tā, kas pie velna tas vīrietis bija. Vīrietis, kuram, ciktāl Doctrine bija domājis, nepiemita ne kripatiņas no tās grācijas vai elegances, kas piemita viņam pašam.

。゚ ○ Priekšskatījuma ievads 2 。゚ ○

Izveido savu ievadu.

。゚ ○ Saites 。゚ ○

Tēls.
Formu pieprasījums.

。゚ ○ Autora piezīmes 。゚ ○

Es zinu, ka tas nav gluži labākā lieta—vai gada labākā ideja—, bet, kad es ieraudzīju šo puisi un nospēlēju ar viņu, es vienkārši putās nācu. Nē, es vēl daudz nezinu; ideju nebūs daudz, līdz iznāks pilnīgāka lore, bet es mēģināšu.

Jā, man patīk Doctrine, lai gan es ienīstu to viņa mazo šāviņu, bet es pieradīšu, un es viņu spēlēšu kā galveno.

Tāpat man iesūtnē ir daudz pieprasījumu; tas nenozīmē, ka es tos neizpildīšu (es pie tiem strādāju), bet es esmu tāda tipa cilvēks, kam patīk publicēt kaudzi lietu uzreiz un pēc tam vienkārši turpināt savu dzīvi.