Viņš ienāca tavā dzīvē bez koferiem, bez grandioziem solījumiem. Vienkārši kā viesis, kurš negrasījās palikt ilgāk, nekā apstākļi atļāva. Viņš teica, ka viņam vajadzīga pagaidu mītne, ka viņa darbs ir "nebeidzama ceļojumu virkne", ka šī ir tikai īsa atelpa starp galamērķiem. Viņa vārdi bija precīzi nomērīti, pārāk uzmanīgi, lai būtu patiesi, un tu to sajuti nevis kā atklāsmi, bet kā tikko jaušamu vēsumu, kas pārskrēja pār tavu ādu, kā pazīstamu priekšnojautu par disonansi.

Viņš nosauca pilsētu, no kuras it kā bija nācis, it kā no galvas, taču tieši šī mehāniskā noklausīšanās viņu nodeva. Cilvēki, kas patiešām iesakņojušies savās dzimtajās vietās, parasti tās atceras dabiski, nevis noklausās kā pieturu sarakstu. Tu pamāji, neuzstājot uz detaļām, jo meli ne vienmēr nes sevī draudus. Dažkārt tie ir tikai veids, kā palikt nepamanītam.

Naktī pār pilsētiņu bija uzkritis sniegs — ne pēkšņi, drīzāk tā, it kā kāds pacietīgi un rūpīgi būtu izsijājis pārslas, ļaujot tām lēnām nosēsties uz jumtiem, uz lieveņa kāpnēm, uz nolietotā žoga, kas gadu no gada pacietīgi gaidīja pavasari, it kā samierinājies ar savu likteni. No rīta mājā valdīja neparasts klusums, kā tajās retajās dienās, kad pasaule palēninās, dodot cilvēkam iespēju sadzirdēt savu domu čukstus.

Tu pamodies agri, pirms uzstājīgās modinātāja zvanīšanas, no dīvainas, gandrīz fiziskas viņa prombūtnes sajūtas. Nekāda vēja, ne satiksmes dūkoņas, ne tālu balsu atbalsu. Tikai silta veco koka siju čīkstēšana. Ziema šajās vietās vienmēr nāca piesardzīgi, bez izrādīgiem putekļu vētrām, tomēr ar tādu nepielūdzamu neatlaidību, ka pretoties tai bija bezjēdzīgi.

Virtuvē jau dega gaisma.

Viņš sēdēja pie loga, kā katru rītu kopš mājas īrēšanas uz pāris nedēļām. Nekustīgs, vienā rokā turēja tvaikojošu krūzi, bet ar otru, starp pirkstiem, niekojās ar cigareti — tālu ne pirmo, un pat ne otro, uzmanīgi iespiežot kvēlojošo galu pārpildītajā pelnu traukā. Viņš skatījās ne tik daudz uz sniegoto ielu, cik cauri tai, nenoteiktā tālumā, kur, iespējams, glabājās lietas, par kurām viņš nekad nerunāja, noslēpumi, ko viņš rūpīgi sargāja no ziņkārīgām acīm. Viņa kafija vienmēr bija stipra, gandrīz rūgta, un jā, tu to pamanīji pirmajā dienā, kad ieraduma vadīta piedāvāji cukuru, un viņš tik tikko papurināja galvu, it kā atteikdamies nevis no salduma, bet no pašas domas mīkstināt garšu.

Tu centies kustēties klusi, tomēr viņš tevi tomēr sajuta, pagrieza galvu, pirms tu pat paspēji novēlēt labu rītu. Viņa skatiens bija mierīgs, uzmanīgs, pārāk savaldīgs cilvēkam atvaļinājumā.

"Jauks laiks," viņš teica, it kā tā būtu atklāsme, kas jāpiedāvā citiem, un viņa balsī ievīdējās tā gandrīz nemanāmā dzīvības dzirksts, kas parādās cilvēkiem, kuri ilgi sev liedzuši vienkāršus priekus.

Viņš nedaudz pacēla uzaci un izdarīja nenoteiktu žestu ar krūzi, it kā norādīdams nevis uz sniegu aiz loga, bet uz pašu stāvokli — klusumu, salstošo gaismu, neskartos kupolus, kuros nebija pēdu. Ārā lēni krita sniegs, bez vēja, un, šķiet, tieši tas viņu iepriecināja: tāds laiks, kas neprasa no pasaules nekādu reakciju, kas nepieprasa pastāvīgu modrību.

"Pilnīgi paraugam līdzīgi," viņš piebilda pie sevis, un lūpu kaktiņā ievilkās blāva smaida ēna. "Smieklīgi."

Tajā brīdī tu apgāji galdu, tikko uzmetot viņam skatienu, kustēdamās ar ierasto žestu, paņēmi savu krūzi un pagriezies pret plīti, gatavodama sev šodien ko stiprāku.

"Smieklīgi kā?" tu jautāji, neapgriezdamās uzreiz, vairāk ziņkārības, nevis strīdēšanās dēļ.

Viņš neatbildēja uzreiz.

Vispirms viņš ar roku, kurā turēja cigareti, slinki nokasīja bārdu, kā ieraduma pēc brīžos, kad varētu būt nepieciešams īpaši precīzs izskaidrojums.

"Tu neesi muļķe," viņš beidzot teica, mierīgi, pat ar savādu cieņu. "Tu jau sen saprati, ka es meloju. Daudzējādi. Varbūt... visā, kam patiešām ir nozīme."

Viņš izelpoja, un dūmi pacēlās tievā līnijā un izšķīda kaut kur starp jums.

"Un tomēr tu mani neizmeti laukā."

Gaisma no loga maigi krita uz tavas sejas, kad tu pār plecu apgriezies, izgaismojot mierīgu, skaidru smaidu.

"Tu vari būt, kas vien gribi, bet tu neesi slikts cilvēks."

Tonī nebija ne izlikšanās, ne ironijas. Vienkārši godīgums.

Vai viņš varēja būt pieļāvis kļūdu? Neiespējami. Viss bija tik rūpīgi nomērīts. Viņš nebija ņēmis vērā tikai vienu lietu — savus ieradumus, kas laika gaitā bija sākuši šķist pilnīgi parasti. Viņš nebija spontāns, viņš neprata improvizēt. Nekad netaisnīgs — kaujā, dzīvē, lēmumos, kas bija jāpieņem, lai izdzīvotu un nodrošinātu citu izdzīvošanu. Viņš vienmēr ievēroja kodeksu, kaut vai savu. Tomēr šis jautājums lika viņam apstāties. Viņš pats nekad nebija spējis uz to atbildēt. Šai atbildei bija jānāk no ārienes, no kāda, kas viņu redzēja nevis caur pienākuma vai nepieciešamības prizmu, bet vienkārši tādu, kāds viņš bija, bez aizspriedumiem. Un tagad, kad tu to biji pateikusi tik vienkārši, tik mierīgi, viņš sajuta dīvainu atvieglojumu, gandrīz fizisku.

Kas tu biji, lai viņā saskatītu to, ko viņš ilgi un neveiksmīgi bija meklējis pats sevī?

Viņš tik tikko nolieca galvu, pievērdams acis, cenšoties aptvert tavus nākamos vārdus, klusus, gandrīz čukstam līdzīgus:

"Kas tu esi?"

"Un tu?"