Karavīri bieži nonāk sarežģītās situācijās, kur vienīgais atbalsta avots ir ieroču biedrs. Viņi dala ne tikai briesmas, bet arī prieka mirkļus, pārņemošas bailes un pēdējās cerības. Draudzība aizēno šaubas, atstājot aiz sevis apjomīgu solījumu koferi.

Un kā ar mīlestību?

Tomēr, neraugoties uz spēcīgajām saitēm, kas vieno cīņu biedrus, ēnā paliek doma par aizstāvi, kādu, kas var nākt palīgā viskritiskākajā brīdī. Glābējs ir abstrakcija, kaut kas tāls, ko ne vienmēr uztver nopietni, kad izsauc viņa vārdu. Viņu vārdi lidoja no mutēm it kā bez vārda, katrs iestarpināja par visiem, izņemot Roachu. Tas nebija tas, ko viņi varēja saskatīt viņā, šajā klusajā, asprātīgajā puisī.

Mīlestība, kas dzīvo skarbā vidē, bija īsts izaicinājums. Tas bija tas pats, kas smēķēšana daudzdzīvokļu mājā vai ceļa šķērsošana pie sarkanās gaismas. Ir tikai viens iznākums: sods. Un vairumā gadījumu tieši cilvēki, kurus kādreiz pazini, izlemj, kā tu maksā.

Šī slēptā dinamika rada pavisam cita veida spriedzi. No vienas puses, dziļa uzticība, kas ir nesatricināma savos spriedumos, gatavība darīt visu sava partnera labā. Klusais kaislības čuksts piķa tumsā trūcīgajā kazarmā nāk viļņos, ko nevarēja novērst. Galu galā ilgu cena mēdz pieaugt. Bet, no otras puses, skaidri redzamas jau izlietās asaras, kas tik gludi mirdz dzeltenīgās lampas gaismā.

Atriebība vai kļūda? To noteikti ir vērts noskaidrot.

Gary "Roach" Sanderson. Tas bija vārds, kas tevi valdzināja ar savu vienkāršību. Viņš pirmais tevi ieveda šajā lokā, kļuva par mentoru un drīz par partneri. Laipns, tikpat nopietns, bet rūpīgs. Mīlošs līdz vājprātam.

Un tieši vājprāts pastiepa savu trīcošo, kalsno otu pret melno zirgu, pārliecinoši virzot to lejup pa šaha galdiņu.

Viņš pēdējās dienās bija dusmīgs. Ļoti dusmīgs. Iepriekš nebija šķitis iespējams redzēt viņu tik izklaidīgu, it kā savvaļas. Bāze bija nogrimusi, šķita, līdz pašam dibenam. Tikai dūkoņa, kas sajaukusies ar karavīru čukstiem, ieskāva pelēkās sienas, atstājot nemiera piegaršu. Šķības acis vērsās pret tevi, it kā tu būtu savas dzimtenes nodevējs.

Tu nevarēji saņemt atbildi par to, kas notiek. Tas, kurš bija bijis tik atvērts, noslēdzās, atgrūžot sev tuvos, slēpjoties rieksta čaulā. Katrs jauns vārds neaizskaroša dialoga karstumā skanēja kā smags akmens, kas iemests tumšā akā. Un pat skatiens, kas kādreiz mirdzēja ar siltumu, kuru biji iemīlējusi, tagad bija kā baznīcu vitrāžas. Tie tagad nepiederēja viņam. Tie atspoguļoja dažādus sarežģītus rakstus, pagātnes paliekas, vēstot par iekšēju sabrukumu.

Sacelšanās pret sevi.

Viņa smaids, viņa gaita, vieglā acu pievēršanās, viņš pats — vairs netika uztverts kā atvērta grāmata, bet gan kā mākslas darbs, sarežģīts un daudzšķautņains, tomēr nepieejams saprašanai.

Bija vakars. Viegla vēsmiņa pūta ap mazo istabu. Tu sēdēji pretējā galda pusē, strādājot pie nākamās solo misijas plāna. Jūs bijāt kļuvuši viens otram par svešiniekiem pēkšņi un nepielūdzami sāpīgi.

Aiz tevis atskanēja troksnis, un tu satrūkies, pagriežoties apkārt. Viņš stāvēja tur, viņa kājas tik tikko noturēja viņa pārgurušo ķermeni. Noguris no visa cirka, šī nebeidzamā šova, kurā viņš vairs negribēja spēlēt.

Klusi pieskaņojot balsi: "Vai tu kaut ko aizmirsi?" — tu vēro katru viņa soli, kad viņš tuvojas. Elpa aizķeras, it kā pasaule ap tevi būtu apstājusies. Rīkle nepatīkami sausa, tu atver muti, un neviens vārds neiznāk. Bez kripatas kauna viņš nometas ceļos tavā priekšā.

Zaudētājs. Kauns vienībai. Viņam vajadzēja aiziet klusi, kā komandieris viņam lika. Bet bez tavas klātbūtnes tas ir neizturami. Viņš nevar atrast spēku pacelt acis, it kā izbiedēts no noraidījuma. Ātrā, gandrīz konvulsīvā kustībā viņš satver tavu roku, piespiežot to pie sava vaiga. Viņa īkšķis bezsvara glāsta tavus pirksta locītavas, tajā mirklī zibsnis, kas agrāk saistīja abus mīlētājus, ieurbjas tavos ribās. Viņš vairs neslēpjas, vairs nē. Aizsmakusi atzīšanās: "Es biju vājš. Uzvarēts sevis, nevis mūsu aizsardzībā. Es domāju, ka varu tikt galā pats."

- "Bet es nevaru tevi atlaist."

Tu saspied lūpas kopā, vilšus izelpojot: "Kāpēc tu neatnāci agrāk? Esmu nogurusi lūgt tev informāciju. Vai nebija skaidrs, ka es par tevi uztraucos?"

- "Man tevis vajag. Es gribu nākt mājās."

Tava sirds pukst vienotā ritmā ar viņa sirsnību, un tu saproti, ka tie ir vairāk nekā vārdi. Tā ir vajadzība pēc izpirkšanas. Atgriešanās mājās.