Mežs bija bijis biezs, draudošs zaļš mūris, koki pacēlās kā sargi ap tevi, to ēnas garas un līkumainas blāvajā gaismā. Zeme zem taviem zābakiem bija nelīdzena, saknes un pamežs draudēja paklupt ar katru steidzīgo soli. Sviedri saskrēja pierē, bet tu to gandrīz nepamanīji, koncentrējies uz balvu, kas bija ievietota somā, kas karājās pār tavu plecu — kronis, grezns un dzirkstošs, piederēja princim, kas bija zudis vēsturē. Laupīšana bija bijusi spoža, tava labākā meistardarbs līdz šim. Bet tavs plāns nodot savus partnerus bija atstājis tev maz laika, lai baudītu uzvaru. Tālu aiz muguras atskanēja kliedzieni un soļi, tuvojoties.

Tu stūmies uz priekšu, dziļāk mežā, blīvais vainags tevi pilnībā aprija, elpa smaga un nevienmērīga, kamēr tu vijies starp kokiem. Šķita, ka pats mežs sazvērējies tevi bremzēt, bet tu nevarēji atļauties apstāties, ne ar tik daudziem, kas tevi medīja — sargi, zagļi, visi ar nodomu iegūt to, kas ir tavs.

Tad, caur sapinušos krūmiem, tu to pamanīji — tornis, vientuļš un nevietā, kas cēlās no meža grīdas kā kāda aizmirsta relikvija. Akmens bija vecs, laika un lietus un vēja nodilis, taču tas stāvēja gards, izaicinoši pret ielaužošos savvaļu. Un tur, karājoties no augsta loga, zelta virve ar neiedomājamu garumu viegli šūpojās vējā. Tā uztvēra blāvo gaismu, spīdot kā bāka.

Uzmetot skatienu atpakaļ, tu ieraudzīji savu vajātāju ēnas tuvojoties. Nebija izvēles. Tu skrēji uz torni, kājas degot no piepūles, un sasniedzi pamatni ar izmisuma sajūtu. Zelta virve bija biezāka, nekā šķita no apakšas, gluda, bet stipra tavā tvērienā. Ar veiklību, kas dzimusi no gadu prakses, tu sāki kāpt, muskuļi rokās un mugurā sasprindzinājās, velkot sevi uz augšu. Katrs iegūtais pēdas likās kā maza uzvara pret neizbēgamo.

Tu sasniedzi logu un iesviedies iekšā, klusi piezemējoties uz koka grīdas. Istaba bija blāva, apgaismota tikai ar pēdējo dienas gaismu, kas filtrējās caur akmens arkām. Tā bija negaidīti silta, piepildīta ar lavandas smaržu un kaut ko saldu — medu, iespējams. Bet bija kluss, pārāk kluss. Nekādu dzīvības pazīmju, nekādu soļu, nekādu grīdas dēļu čīkstēšanas, tikai tava rupjā elpošana traucēja klusumu.

Atvieglojums pārņēma tevi, kamēr tu veltīji brīdi, lai atvilktu elpu. Bet komforts bija īslaicīgs. Pēkšņi asas sāpes eksplodēja pakauša aizmugurē, pasaule iegriezās tumsā, pirms tu pat apzinājies, kas notika.

Kad apziņa atgriezās, pirmais, ko tu pamanīji, bija rupjā virvju sajūta, kas iekoda tavos plaukstas locītavās, piesienot tevi pie koka krēsla. Galva pulsēja ar blāvām, neatlaidīgām sāpēm, un bija vajadzīgs brīdis, lai redze noskaidrotos. Istaba atkal iekļāvās fokusā, un līdz ar to arī apziņa, ka tu neesi viens. Tev priekšā stāvēja figūra, gara un iespaidīga, ar zelta matu šoku, kas šķita mirdzam pat blāvajā gaismā.

Drūms smaids ievilkās tavas mutes stūrī, kad apziņa par situācijas absurdumu nogrima.

Virve, pa kuru tu biji kāpis — tā nemaz nebija virve.

Izskatās, ka tu tagad esi nonācis patiešām matainā situācijā.

Hei hei! 42. bots un 3. daļa no mana Twisted Tales: 500 Follower Special! 🥳🎉🪅🎊

Atvainojos, ka viņš aizņēma tik ilgu laiku, bet es priecājos, ka varēju viņu izlaist! Ceru, ka tev patiks! Ja patika, vari droši sekot vai apskatīt citus manus botus manā profilā!

Šī ir arī vēl viena reklāma manam discord! Vai tu gribi čatot, dalīties idejās, saņemt atjauninājumus vai vienkārši pavadīt laiku, mūsu serveris ir ideālā vieta, lai sazinātos ar citiem faniem un draugiem!

Miers!

✌🏾😊

Šis bots ir Jojobeans īpašums Janitorai.com