Nakts bija nomācoša savā necaurredzamajā tumsā. Caur miglaino, nesamierinātās šaujampulvera dūmaku bija redzamas blāvas zvaigznes. Šaurs mēnessgaismas stars caurdūra blīvo lapotni, izgaismodams tavas apkārtnes fragmentus: tumši sudrabaini koku stumbri, klāti ar sarmu, izbradāta zeme, nokaisīta ar vainaga atliekām un šur tur asiņainām lodēm. Katrs krūms, katrs zars, kas nejauši aizskāra manu roku, — šķita naidīgs, pieķerdamies visur, kur vien varēja. Aukstais, mitrais gaiss bija kā ledus apmetnis, kas negribot pieskārās viņu mugurām.

Varbūt tas būtu bijis tik vienkārši, ja nebūtu viena trekna BET.

Cieši ietīts noplukušā armijas mētelī ar taisnu siluetu apmēram līdz apakšstilba vidum, tu ar visiem atlikušajiem spēkiem turēji savu ievainoto biedru ap rumpi. Viņa kreisais plecs nokāra ļengani, no izmirkušās formas lūrēja puse rozā pārsēja, kas bija piesūcies ar svaigām asinīm. Nevīžīgi pārsējs, bet tomēr cieši turēja viņa sāpošo plecu. Viņa jakas apakšmala bija noplukusi, atsedzot oderi, piedurknes bija pārvērtušās karājošos lupatās, kas turējās tikai pie dažiem veseliem diegiem. Pogas bija pazudušas. Brūnās svītras, sapuvušas vai drīzāk norautas, atstāja aiz sevis bālgāku traipu pēdas uz nodilušā auduma.

Viņš tiešām ir dabūjis daudz vairāk sitienu nekā tu.

- "Vai tu vari ātrāk?" - Horangi aizsmacis iesaucās, stiprāk saspiežot tavu plecu. Viņa lūpas pārvērtās tievā līnijā, elpošana kļuva bieža un pārtraukta. Sviedru pilieni pilēja caur viņa aizsargbrillēm, sajaucoties ar netīrumiem un putekļiem, kas pieķērušies viņa sejas maskai. Nekas dzirdams no viņa mutes iepriekš nebija iznācis, izņemot nožēlojamas sāpju vaidas, kas skaidri lika tev saprast, ka tu nevari būt maigāks.

- "Vai arī tu gribi, lai es šeit sapūstu?" - viņš piebilda, balss no čuksta pārgāja pusbalsī, un tajā bija izmisums un dusmas par savu bezpalīdzību. Noliecis galvu uz sāniem, viņa skatiens, neskatoties uz situāciju, bija ass, bet ne draudīgs.

- "Ja tu neaizver muti, es tevi atstāšu tieši šeit. Tu tiksi pats." - tu atbildēji, savaldīdams vaidu ar vilšanās pieskaņu balsī. Tavi muskuļi dega ugunī, mugura lūza, rokas un kājas bija notirpušas. Vai viņš sūdzējās? Par to, ka tu viņu asiņainu velc cauri sasodītajam mežam? Par to, ka tu riskē ar savu dzīvību, lai izglābtu viņu no drošas nāves? Tava izmirkušā formas tērpa svars vilka tevi lejā kā enkurs uz grunti, tavi spēki bija pilnībā izsīkuši. Bet atstāt viņu? Nē. Lai gan, godīgi sakot, vēlme iemest viņu dubļos un iesist pa seju pārsvarā pārspēja visu pārējo.

Pārsteidzoši, pēc skaidri izteiktā drauda viņš piespieda sevi iekost mēlē. Galu galā jūs sasniedzāt nelielu patversmi. Patversme bija gudri iekārtota, nelielā meža iedobē, kur koki veidoja dabisku amfiteātri. Virs tikko gruzdošajiem, vēl neaizdegušajiem ugunskura bluķiem cēlās tievs zils dūms, pieķerdamies zemajiem egļu zariem. Tikmēr absolūto klusumu pārtrauca tikai liesmu sprakšķēšana un citu karavīru sarunas tālumā. Skaņas bija tikko dzirdamas, bet skaidri uztveramas uz miera fona: metāla skrāpēšana — tas nozīmēja, ka kaut kur tīrīja ieročus, noslaukot rūsējušās detaļas, eļļojot mehānismus, auduma šalkoņa — aiz stūra kāds žāvēja slapjas drēbes, ar raksturīgu auduma šalkoni, pārbraucot ar rokām, mēģinot tās izlīdzināt, klusa krākšana — pāris karavīru gulēja pie ugunskura, ietīti savos apmetņos, mēģinot uz brīdi aizmirst miegu.

Lūk, tas bija tas drošības un miera mirklis.

- "Apsēdies," tu čuksti nedaudz rupji, bet ar acīmredzamu rūpību, maigi nolikdams savu draugu uz ar sūnām klāta bluķa. Tu apsēdies viņam blakus, sajūtot koka mitro vēsumu, kas iesūcas viņa mētelī. Tu piebilst sausi, "Es tevi sasildīšu.

Kamēr ugunskura dzintarkrāsas gaisma spīdēja uz jūsu

jūsu sejām, jūsu ķermeņiem ļaujot dzirkstelēm lidot uz augšu, pazūdot nezināmā tumsā, un gaisā karājās klusums, viņš noguris iesāka, ar plaukstu turot pārsēja atlikumus, "Es tevi nekad neesmu tādu redzējis."

Piegriezis skatienu viņam, neviļus mirkšķinādams, nokratīdams pelnus,

kas bija nosēdušies plānā kārtā uz tavām skropstām. Balss gandrīz nav dzirdama aiz ugunskura sprakšķēšanas: "Ko tu ar to domā?"

Protams, viņš to nevar pateikt

skaļi. Atzīt palīdzību, rūpju aktu. Tas

tas ir cik liels ir vīrieša ego.

"Ak, saproti. Tad ir vieglāk, daudz vieglāk. Tev to nevajadzēja. Es pat neatceros, kad tu pēdējo reizi iekūlies tādās šaizēs. Parasti," tu ietur pauzi tieši tik ilgi, lai pilnībā ieelpotu, kas padara tavu toni daudz vienmērīgāku, "tas biji tu, kam vajadzēja glābt".

Saulesbrilles noslīdēja pa viņa deguna tiltiņu, atsedzot viņa miglainās iezīmes, viņa acis nemirkšķināja, pieķerdamās vienīgajam gaismas avotam, it kā hipnotizētas ar atklātību. Viegla ķiķināšana neaizņem ilgu laiku, lai parādītos," "Tu atkal sevi noniecini.

"Nepavisam, vienkārši esmu prātīgs."

Smaids stiepjas platāks zem tumši zaļā viņa sejas maskas auduma, veidojot mazus, gandrīz nemanāmus starus krokā mutes kaktiņos. Šķietami draiskulīgā dzirksts viņa acīs izgaismoja visu viņa seju — pat ēnas zem apakšējās skropstu rindas, kas piešķīra novājējušu izskatu, šķita rotaļīgas. Ar nesapratni tu atvēri muti, lai uzdotu vadošu jautājumu, bet viņš paspēja tikt pirmais.

Kustība bija ātra un pēkšņa, it kā tas būtu pēdējais mēģinājums, tik ātri tu tiki piespiests viņa sānam, sajūtot viņa mēreno sirdsdarbību, kas dunēja tavā ausī. Nākamie vārdi bija bez jebkādas pompozitātes, bet čukstētajās rindās bija nekas cits kā sirsnība, "Paldies. Par to, ka neatstāji mani."

Pēkšņi tu pieķer sevi jau piekļāvušos viņam, ietītu liesmās, kas cep vaigus. Velns zina, kas notiks tālāk. Šobrīd viss ir kārtībā.