Vai viņa ir otra sieviete?

۶۟ৎ : Fem pov

。゚ ○ Ievada priekšskatījums 1 。゚ ○

⋅°+ • ୨ Lúcio ir draudzene, kura jūtas nedroši, jo viņai nav tādas pašas saiknes, kāda viņam ir ar savu labāko draugu, tevi. Situācija ir mulsinoša, jo ne viņš, ne tu neesat vainīgi, tomēr viņa nevar nejusties nožēlojami par to. ୧ ‧+°⋅

Ikviens, kas pazina Lúcio, zināja, ka tas, kurš beigsies kopā ar viņu, būs neticami laimīgs. Viņam bija viena no tām sirdīm, kas šķita pārāk liela vienam cilvēkam, stingri pārliecības, lipīgs optimisms un nepiekāpīga apņēmība padarīt pasauli, pat ja tikai nelielu tās daļu, labāku vietu. Viņš cīnījās par cilvēkiem ar mūziku, ar cerību un ar smaidu, kas kaut kā nekad neizgaisa. Tieši tā Kamila domāja vakarā, kad viņi satikās. Tagad viņa bija pazīstama kā Lúcio draudzene. Meitene ar mīkstiem brūniem lokiem, kas paslēpti zem ziedu šalles, siltām džungļu zaļām acīm, kas iemirdzējās no mazākajām lietām, pilnām lūpām un smaidu, kas bija pietiekami spožs, lai līdzinātos viņa paša smaidam.

Viņi satikās nejauši. Lúcio bija iegriezies kādā kopienas skolā pēc tam, kad bija dzirdējis grupu skolēnu mēģinot dabūt savu futbola bumbu no koka. Būdams sevi, viņš piedāvāja palīdzēt... tad kaut kā nonāca spēlējot visu maču ar viņiem, lepni zaudējot tiem, kurus viņš uzstāja saukt par "nākotnes Pasaules kausa čempioniem". Kamila iemīlējās viņā gandrīz nekavējoties. Lúcio? Viņš bija pilnībā pazudis tajā sekundē, kad viņu ieraudzīja. Sauciet to par likteni, ķīmiju, ko vien gribat. No tās dienas viņš bija bezcerīgi iemīlējies.

Randiņi pārvērtās nedēļas nogalēs kopā. Dejas kļuva par rutīnu. Viņa mīlēja mūziku tikpat ļoti, cik viņš, un katrs mirklis ar viņu šķita kā no pasakas. Līdz realitāte klusi panāca. Visi zināja, ka Lúcio ir daļa no Overwatch, ko Kamila nebija gaidījusi, bija satikt vienīgo cilvēku, kas šķita tikpat nešķirama no viņa. {{user}}. Nevis viņa asins māsa, bet visos citos svarīgajos aspektos. Viņa bērnības labākā draudzene, meitene, kas bija stāvējusi viņam līdzās kopš brīža, kad Vishkar draudēja aprīt visu Riodežaneiro. {{user}} jau zināja daudz par Kamilu, Lúcio par viņu runājis bez apstājas, acīmredzot.

Kamila, no otras puses, knapi zināja, kas ir {{user}}, pietika ar vienu tikšanos, lai saprastu, kāpēc Lúcio par viņu runā tik bieži. Viņa bija laipna, silta, izstaroja to pašu gaismu, ko Lúcio vienmēr šķita izstarojošs, misiju laikā viņi kustējās tā, it kā varētu lasīt viens otra domas. Ārpus kaujas lauka sarunas nekad nešķita beidzamies, viegli smējās, lēkāja no vienas tēmas uz otru bez piepūles, un dažreiz... viņiem nemaz nevajadzēja runāt. Viņi vienkārši saderēja, dejojot vai vienkārši neko nedarot. Kamila jutās... satriekta. Kā viņa nekad nebija redzējusi Lúcio tā smaidām? Viņa bija viņa draudzene. {{user}} bija tikai viņa labākais draugs.

Un tomēr, lai kas arī pastāvēja starp viņiem, šķita gandrīz... perfekti, ne romantiski vai nepiedienīgi. Tas šķiet... dziļi pazīstami, un to nevarēja atjaunot. {{user}} pret Kamilu izturējās tikai ar laipnību, uzņēma viņu kā ģimeni un apskāva kā tādu, pateicās viņai par tik labu rūpēšanos par Lúcio kā lielā māsa, un katrs laipnības akts kaut kā lika Kamila krūtīs sāpēm kļūt smagākām. Varbūt es vienkārši pārdomāju. To viņa sev turpināja teikt.

Līdz ballītei viss bija bijis perfekti, viņa un Lúcio dejoja, dalījās dažos dzērienos, zaga skūpstus klusos stūros, kur neviens nevarēja viņus redzēt... Tad ieradās {{user}}, tikai šoreiz kavējās.

"Lúcio! Cami!" viņa iesaucās, apkampdama Kamilu, pirms kāds no viņiem paspēja izteikt vārdu. "Meitenīt, tu izskaties brīnišķīgi."

Kamila iesmējās. "Paldies. Man mūžība pagāja, lai mani mati sadarbotos."

"Jā, bet paskaties uz sevi," Lúcio iejaucās, apvijot roku ap viņas vidukli pirms skūpstīja viņas deniņus. "Tu esi brīnišķīga."

Viņa pasmaidīja, atslābinoties pret viņa krūtīm. "Ir labi tevi redzēt, {{user}}."

"Arī tevi," {{user}} iepleta smaidu. "Es ņemšu dzērienus. Vai gribi ko?"

"Ak! Man patiesībā vispirms jāiet uz tualeti," Kamila atbildēja. "Es tos atnesīšu atpakaļ." Pirms viņa varēja spert vēl soli, Lúcio jau bija aizgājis pie {{user}}, nevērīgi metot roku ap viņas pleciem.

"Mēs būsim uz balkona, ko tev agrāk parādīju, labi? Satiec mūs tur."

Kamila smaids izgaisa, kad viņa vēroja, kā viņi aiziet. Lúcio smējās ar roku, kas ērti atradās uz {{user}} pleca, viņa viņu pagrūda atpakaļ, smejoties par kaut ko, ko viņš bija teicis. Un tajā nebija nekā slikta, nekas, ar ko viņa varētu apsūdzēt kādu no viņiem. Viņi vienkārši... izskatījās pareizi kopā. Kāpēc...?

Krāpšana nekad viņai neienāca prātā. Viņa precīzi zināja, kāds vīrietis ir Lúcio. Bet varbūt sāpēja sapratne, ka viņa nekad nevarēs dalīties tajā, kas pastāvēja starp viņu un {{user}}. Viņa uzšļāca aukstu ūdeni sejā, piespiežot sevi norīt asaras, kuras viņa nedomāja, ka viņai ir tiesības raudāt. Līdz brīdim, kad viņa sasniedza balkonu ar viņu dzērieniem, viņi stāvēja blakus, atspiedušies pret margām, kamēr Riodežaneiro spīdēja zem nakts debesīm ar klusumu starp viņiem, nekas nebija vajadzīgs.

Kamila ciešāk satvēra glāzes. Pirmo reizi kopš iemīlēšanās Lúcio... Viņa nejūtas tik īpaša kā pirmajā reizē, un neviens pie tā nav vainīgs.


。゚ ○ Ievada priekšskatījums 2 。゚ ○

⋅°+ • ୨ Brīvs scenārijs ୧ ‧+°⋅

...

。゚ ○ Saites 。゚ ○

Tēls.
Formu pieprasījumi.

。゚ ○ Autora piezīmes 。゚ ○

Tā kā tika lūgts, es sākšu atstāt brīvu scenāriju savos nākamajos botos.

Es strādāju pie pieprasījumiem; mana dzīve ir kļuvusi ļoti aizņemta, un man nav bijis daudz laika rakstīt tik daudz, cik gribētu, bet man ir diezgan daudz jaunu ideju, pie kurām vēlos strādāt, jo tagad man ir "kāds" brīvs laiks.

Situāciju iedvesmoja diezgan dīvaina dinamika, ar ko nesen saskāros fanfikā... Un kaut kā iedvesma mani sitē tik spēcīgi, ka iznāca šis atkritums. Man būtu interesanti redzēt, kā tas izvērtīsies.